8. A. 1091. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, Il, 76, 40.

Viens puisis bija nodevies velnam ar miesu un dvēseli. Ilgu laiku puisim vedies ļoti labi ar velnu: ko tik vien iegribējies, to velns apgādājis. Bet reiz puisis taču apdomājies, labāk no velna nagiem vaļā raisīties, nekā tīši viņa nelietībām padoties. Tomēr kā vaļā tikt? Nabadziņš pārdomājis šā, gan tā, bet nekā sagudrot. Beidzot apķēries: viņš sācis baznīcā iet. Tomēr kā nekā, tā nekā. Velns baznīcā durvim priekšā un grūž atpakaļ. Puisis gan stirinās; velns stiprāks - nelīdz.

"Tu muļķi!" velns saka, "Vai tev kautkas līdz šim trūcis? Un ja ar to tev vēl nepietiek, tad apsolos visu to izdarīt, ko tik tu vien vēlies un no manis prasi."

Puisim vairāk nekā. neatliek - jāpaliek mierā. Viņš pāriet bēdīgu sirdi mājā, nosēžas aiz galda un raud. Viena meita, to redzēdama prasa: "Puisīt, kas tev noticis?"

"Tā un tā: nevar no velna nagiem izkļūt!"

"Tā maza lieta!" meita atbild, "ja velns apņēmies visu to izdarīt, ko tu tik gribi, tad paklausi man, būs labi. Redzi, rītu ej medīt un pavēli velnam tādu zvēru izdzīt, kam abos galos mute. Ja viņš nevar tādu izdzīt, tad saki: tu nepiepildi līgumu - mums jāšķiŗas!"

Tāds padoms puisim pa prātam. Viņš aiziet medīt un pavēl velnam tādu zvēru izdzīt, kam abos galos mute. Velns izskrējās slapju muguru, traks palikdams; bet, kur nu tādu ķēmu ņemt? Puisis saka: "Nu, tad mums jāšķiŗas - tu nepildi, ko salījies!"

"Pildīšu, pildīšu!" velns iesaucās un tad iešmauc mežā, lai vēl reiz pamēģinātu to zvēru atrast. Izskrējās, izskrējās - nekā. Puisis saka: "Tu nepildi, ko salījies - šķirsimies!"

"Pagaidi, pagaidi - nu būs!" velns iesaucas un atkal iejož mežā. Bet nekā, kā tukšā, tā tukšā. Tagad puisis vairs nejokojas; viņš atstāj velnu, pāriet priecīgs mājā un bildina savu padoma devējiņu par līgavu. Puisis drīzi apprecas un dzīvo ilgu mūžu laimīgi, jo laimīgi.