3. A. 1093. L i e p u p i s V e c - P i e b a l g ā, LP, V, 135, 15.

Būs varbūt simtu gadu atpakaļ, kad Valtenberģiešu Rauskās dzīvojis vecs kalējs. Sūdvedamā laikā saimnieks kalējam teicis: "Vecs esi, cita nekā nespēji, izej diensvidū zirgus paganīt labākā zālē, kamēr mēs, darba vīri, gulēsim!"

Labi, kalējs ganījis zirgus un nosēdies Rauskas upītes malā. Bet siltajā laikā uznācis salds miegs, piemidzis. Te uz reizi viens viņu modina: "Slinķi, ko guli, vai mājā diezgan neizgulējies? Celies augšā un nāc šepat mazu gabaliņu līdz, palīdzi naudu izskaitīt!"

Kalējs nodomājis: "Tad jau tu pats velns esi, ja tev tik daudz naudas, ka pa divatiem skaitāma; bet, kas man? Varu arī iet." Ne visai tālu, pie vecas krāsmatas, velns apstājies un izcēlis divus lielus naudas podus, sacīdams: "Skaitīsim nu! Ja spēsi par mani vairāk izskaitīt, tad otru podu atdošu tev; ja ne, - sargies! " Labi. Velns sācis pirmais skaitīt pa vienam vien: viens, divi, trīs; bet kalējs grābis pa saujām un skaitījis saujas: viens, divi, trīs. Drīzi kalējam pods izskaitīts - velnam ne pusē. Patlaban kalējs gribējis teikt: "Man gatavs! kas tev?" te velns ar savu podu acumirklī nozudis kā ūdenī. Kalējam nu palicis otrs pods un dzīvojis laimīgi.

Joku pēc kalējs vēlāk vēl gājis Rauskas krastā gulēt, cerēdams otrreiz ar velnu satikties; bet velns vairs nerādījies.