4. A. 1093. 500. 812. L i e p u p i s V e c - P i e b a l g ā, LP, V, 136, 16.

Reiz bijis gudrs saimnieks, un pie tā itin neviļot piepinies velns, solījies saimniekam desmit kuļu zelta naudas, ja uzminēšot viņa vecumu.

"Labi!" saimnieiks priecājies, "būs man laba peļņa; bet šodien nav minamā diena - citā reizē, citā reizē! Norunāsim tā: jaunnedēļ satiksimies mežā, tai un tai vietā un tad minēšu tavus gadus."

Labi. Otrā nedēļā saimnieks norunātā laikā, pašā pusnaktī, uzlīdis kokā un kūkojis, kā dzeguze: "Kukū, kukū, kukū!"

Velns atnācis, saņēmis rokas un brīnojies: "Lai visi mani astoņi saplok, bet to neesmu piedzīvojis pa deviņi simti, deviņdesmit deviņiem gadiem, ka ziemu, šinī aukstajā laikā, dzeguze kūkotu."

To padzirdējis, saimnieks tumsā nolīdis no koka, apskrējis labu riņķi un pavisam no otras puses atsteidzies pie velna elsdams, pūzdams: "Tā tad nokavējos gandrīz! Nu nekas: gan vēl izminēsimies diezgan! Vai zini, cienīgs velna lielskungs, kas man nākot iesitās prātā? Tev vajaga drīz būt deviņi simts deviņdesmit deviņiem gadiem."

"Pij tu! - uzminēja gan. Kā varēja tik ātri pateikt?"

"Es jau, cienīgs velna lielskungs, tevi, jāsaka, no bārdas vien novēroju."

Nekā darīt, velns atdeva saimniekam desmiti kuļu zelta naudas un aizvilkās, baltu spļaudams.