l. A. l049. 1050. 1052. 1115. N a m e i t u J u r i s n o A n d r e j a B e l t e ņ a D i ž - D r o g a s P i l e n i e k o s, Jkr. V. 1896, 96, 63. LP, VII, I, 815, 29.

Sen senos laikos dzīvoja čigāns, kam bija apnicis strādāt. Zagt tas negribēja, tādēļ viņš gāja pie kunga un sūdzēja tam savas bēdas. Kungs sacīja: "Ej uz mežu, tur atradīsi mājas, kur tev dos darbu un labi šo darbu aizmaksās, bet tikai nebaidies."

Čigāns pateicās, pabučoja cienīgam tēvam roku un sacīja: "Es no paša velna nebaidos."

Viņš gāja uz mežu. Gāja, gāja - uzgāja lielu māju un mājā lielu vīru. Piegāja pie vīra un sacīja, ka kungs šo sūtīji&127; viņam par kalpu. Milzis bija mierā. Otrā dienā bija čigānam jāiet uz laupījumu. Milzis teica: "Tur un tur ir jērs, ej un pārnes viņu!"

Čigāns aizgāja uz nosacīto vietu un ieraudzīja tur lauvu. Nu tikai čigāns nomanīja, kas tas par jēru un kādos sprostos kungs viņu iedzinis. Čigāns nostājās un negāja ne pēdas tāļāk. Milzis gaida. gaida un, nevarēdams čigānu sagaidīt, iet viņu meklēt. Tas atnācis redz, ka čigāns stāv: "Ko stāvi, ka negrāb rokā?" tas uzsauc viņam.

Čigāns atbild: "Kas nu, cienīgs tēvs, no viena? Gaidu vēl otru!"

Milzis noskaistas Par čigānu, sagrābj lauvu un stiepj to uz mājām. Pārnācis mājās, tas saka uz čigānu: "Aizej man tur un tur pēc žagara!"

Čigāns noiet uz nosacīto vietu un ierauga tur vecu ozolu. Viņš nezin, ko iesākt un paliek stāvot. Milzis, nevarēdams viņa sagaidīt, iet tam pakaļ un, viņu ieraudzījis, uzsauc: "Ko tu te stāvi un skaties, ka nenes mājās?"

Čigāns atbild: "Ko, cienīgs lielskungs, no tāda kociņa izvārīsim? Skatos vēl pēc cita."

Milzis atkal noskaistas par čigānu, grābj aiz ozola un tas iznāk no saknēm kā nekas. Nu Milzis liek čigānam ņemt aiz tievgala, bet čigāns saka: "Ko, cienīgs lielskungs, nesīšu tādu nieciņu? Ņemšu labāk aiz resnā gala."

Milzis iet pa priekšu, čigāns uzsēstas uz resno galu un brauc mājās svilpodams. Pie mājām nokāpis zemē un piegājis pie Milža, tas redz, ka šis slauka sviedrus no pieres. Čigāns uz viņu saka: "Vai, cienīgs tēvs, jums bija tik karsti aiz tievā gala nesot; es ne manīt nemanīju aiz resnā gala nesdams."

Milzim paliek bail no stiprinieka. Abi paēduši aiziet gulēt. Milzis parāda čigānam briku un liek tam tur gulēt un pats aiziet uz savu istabu. Čigāns, labi apskatījies savā istabā, redz, ka kaktos sasviesti daudz miroņu, mana, ka nelabi būs. Bet nekas. Ātri apdomājies, viņš paņem vienu mironi un ieliek to savā brikā, pie kam vēl tas ierauga āmuru zem savas gultas. Tas negāja vairs gulēt brikā, bet aptupās kādā kaktā. Te ap pusnakti tas mana, ka Milzis iznāk no savas istabas, izņem no pagultes āmuru, dod trīs reizes ar to mironim, pēc tam atkal āmuru noliek pagultē un ieiet savā istabā. No rīta čigāns noliek mironi atkal kaktā un iet pie Milža. Milzis, čigānu ieraudzījis, satrūkstas un prasa:

"Vai tu šonakt nekā nemanīji?" Čigāns atbild: "Nē, cienīgs lielskungs, vienīgi blusa man trīs reizes koda. "

Milzis, šo dzirdēdams, ļoti izbīstas un saka uz čigānu: "Es tevi atlaižu, tu vari uz mājām iet!"

Bet čigāns atbild: "Nē, cienīgs lielskungs, atdodiet manu gada algu, tad es tikai iešu uz mājām!"

Milzis, redzēdams, ka nekā nevar darīt, iet savā mantas pagrabā, piebeŗ pus maisu ar zelta naudu, iznes to un saka uz čigānu. "Tu vari šo ņemt, te pusgada alga."

Čigāns nav ar to mierā. Viņš saka: "Nē, cienīgs tēvs, mēs tā neesam līguši; jums šis maiss ir jāpārnes mājās."

Milzis redz, ka ar čigānu nevar jokot, ņem arī maisu pa pleciem un liek, no viņa bīdamies, čigānam pa priekšu iet un ceļu rādīt. Čigāns ar to mierā. Ejot čigāns skrej smiedamies uz priekšu un atpakaļ, bet Milzim tek sviedri pa pieri. Milzis nevar izbrīnēties par čigāna jautrību, tas, tik ko milzis pūš savu dvašu no dvašas vēja pa versti uz priekšu dzīts, un tik ko milzis ievelk dvašu, versti atskrēj atpakaļ. Viņš pras: "Kāpēc tu esi tik priecīgs?"

"Kā lai nelīksmojos par to prieku, kas maniem bērniem būs?" čigāns atbild. Viņi nonāk čigāna mājās. Milzim jālien rāpus iekšā. Te sagaida čigānu vesels pusducis bērnu ar džandžalām. Tik to Milzis ieiet čigāna istabā, čigāns uzsauc saviem bērniem: "Ko gaidiet, ka negrābjiet šo tēviņu aiz apkakles?"

Un visi bērni ar savām džandžalām krīt kā mušas Milzim virsū. Šis, nekā laba negaidīdams, laiž nu ļekas vaļam; bet čigāns, palicis bagāts, dzīvoja laimīgi.