l. A. 1117. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā, LP, L 143, 111.

Reiz bija slinks tēva dēls un tikpat slinks runcis. Slinkuma ziņā abi bija vienādi uz matu: abi tikai gulēja uz krāsns augšas. kur māte tiem pasniedza barību, lai nepietrūktu spēka gulēt; starpība tik bija tā, ka tēva dēls izskatījās pēc gaŗa lunķa un runcis pēc spangaiņa skrituļa.

Tomēr tēva dēls ievīžojās, kad arī vairāk ne, tad muti atplēst un runcim žāvādamies piebilst: "Diezin, diezin, kad nomiršu. kāda alga man būs, vai kāds arī žēlosies pēc manis, vai nekā?"

"Vai, brālīt, tad tu pasauli nepazīsti ne no kreisās, ne no labās puses. Kaš pēc tevis, čurmuļa, nu ies žēloties? Tu zini, kāda alga kaķim, tāda ir sliņķim: paķeŗ pie astes, pārsviež pār žogu, lai pūst."

"Kad tas tā, tad būs jāsāk kustēties!"

Slinķis ar runci nu nokāpj no krāsns un aizvelkas uz muižu darbu meklēt. Kungs acumirklī cita darba nezin: lai izdzenot no viņa jaunās pils velnu. Ja to izdarīšot, tad došot abiem mūža maizi. Labi. Vakarā sliņķis paslēpjas pils dārzā un runcis ieiet pilī. Pusnaktī velns ienāk pilī un prasa runcim: "Ko tu te vazājies ?"

"lzmuku no čurmuļa. Redz, redz, kur viņš dārzā mani pa krūmiem meklē. Man tik bail, ka neierauga mūs abus te pilī; tad mums abiem āda lupatās, tu nezini, cik viņš briesmīgs. Vai dzirdi, es paslēpšos tavā dzelzs tabakas dozē?"

"Nē, nē, dozē nelien, tur es pats varu paslēpties!"

"Nu tad slēpies ātri, ko var zināt, viņš mūs ieraudzīs!" Velns nu iekāpj savā lielājā tabakas dozē; bet runcis brīc! aizcērt dozes vāku. Sliņķis izrok bedri un ieveļ dozi ar visu velnu kapā.

No rīta kungs abiem apsola mūža maizi. Bet pirmais darbs sliņķa dūšu tā iekutina, ka labāk paliek pie kunga par vagari, nekā par sliņķi. Kungam nu bija divi varēni vīri: viens čakls vagare, otrs naigs peļu ķērējs.