2. A. 1117. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, II, 64, 34.

Vienā mežā tā spokojies, ka neviens neuzdrošinājies cauri iet. Reiz sataisījušies trīsdesmit vīri un ies taču raudzīt, kas mežā īsti par nelaimi ir. Bet ejot vienam vīram pastalas aukla iegrauzusi kāju. Tas paliek meža malā, savu kāju glāstīdams, un tie citi divdesmit deviņi ieiet dziļāk mežā. Te uz reizi nāks tik viens mauŗodams pretim. Šie vēl neko; bet pienāk klāt, nu pazīst: pats velns. Tomēr šoreiz vēl visiem divdesmit deviņiem tā puslīdz godīgi izgāja, velns tik aplaupīja un tad palaida, aiziedams uz meža malas pusi, kur pakaļ palikušais savu kāju tīsta. Bet šis nebija sapuvis; tas atsviež pastalu pie malas, nogriež labu pīlādža metamo un tad gaida mauŗotāju. Jā, pēc tāda brīža pienāk lielais mauŗotājs, velns, klāt un prasa, lai atdodot cepuri. Vīrs nosviež cepuri zemē sacīdams: "Še ņem!" Velns liecas ņemt. Bet tagad vīrs saķeŗ pīlādža metamo abām rokām un kŗauj velnam par galvu, lai uz vietas paliek. Velns saplok un paliek guļam. Vīrs noturēdams velnu par izdzisušu, paņem nolaupītās mantas, atdod saviem divdesmit deviņiem biedriem un tad griežas uz māju, lai dabūtu lāpstas, ar ko nosisto velnu aprakt. Bet kamēr šis pēc lāpstām - velns atžilbis un projām.

Tā tas nu paliek. Te pēc gadiem trim tam pašam vīram gadās caur šo pašu mežu braukt. Viņš aptura zirgu un domā uzkost. Te uz reizi tas pats velns ar melnu suni klāt sacīdams: "Nu tevi reiz dabūju! Ko tu te dari?"

"Ko daru? Ēdu!"

"Dod man ar kādu kumosiņu maizes, citādi tevi nositīšu."

"Ko nu tev maizi došu? Labāk došu gaļu; tik pagaidi, tūlīt atnesīšu," vīrs atbild. Velns gaida. Bet vīrs ielien krūmos, sagriež mazus pīlādža sprungulīšus, sabāž tos citu pēc cita galā un tad pasniedz gaļu velnam, sacīdams: "Dabūja gan, ēd nu!"

Velns sagrābj gaļu, norij vienu pīlādža strumpulīti, otru, pie kam vēl savam sunim, briesmīgam plušķim, arī iedod pa kumosam. Bet ne ilgi. Velns sāk guģoties: "Man nelaba sirds, man nelaba sirds! Sazin tevi, kas tie par tādiem cietumiem gaļā."

"Ak tavu muļķi!" vīrs atbild, "kuŗa gala tad bez kauliem?"

"Jā, jā, bet man nelaba sirds, iešu uz māju."

Velns aiziet grīļodamies un suns ar tik pusdzīvs velkas pakal. Bet vīrs tā vēl nepaliek mierā; viņš iet slimajiem pakal un ierauga, ka abi divi nozūd lielā alā. "Labi, lai nu krūp - atnākšu citurīt." Atnāk no rīta - velns ar suni alā atstiepušies.

Vīram tagad palika visa velna nauda, kādi triji apcirkņi. No šīs naudas laimīgais uzceļ pili un dzīvo bez bēdām. Un mežs no tā laika arī bija tīrs.