3. A. 1117? A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 164, 147.

Miezis bija čakls, attāpīgs un drošs puisis. Pieguļā Miezis visiem laiku pakavēja ar savu attapību. Bet reiz citi biedri nomanīja, ka Miezim kas uz dūšas. Citi prašina, kas kaitot, bet Miezis negrib un negrib teikt, kamēr teic arī, ko laba piedzīvojis. Viņš esot pusvasaru viens pats gulējis uz klētsaugšas un nebaidījies nepagalam. Bet vienu nakti pienācis melns vīrs bez galvas un uzaicinājis, lai viņam ejot līdz. Gājis ar; bet melnais viņu vadījis pa ceru ceriem, purvu purviem, kamēr tad gaiļos atlaidis. Otru nakti tāpat.

Trešo vakaru izstāstījis atgadījumu vecajam saimnieka tēvam. Vecais saimnieks tūdaļ pamācījis, kā no velna vadīšanas vaļā tikt: lai piebāžot savas paša drēbes ar sienu un pakarot, kā dzīvu cilvēku pie dziedra. Viņš to izdarījis, un kad nu velns atnācis, tad smiedamies teicis: "Vai nu reiz esi pakāries!" No tā laika bijis miers.

P i e z ī m e. Pie tā paša numura varbūt var vēl pievienot arī šo variantu, kur velns sabaidīts ar pakārto salmu viru. P. Š.