1. A.-1121. B e r g m a n i s B ā r t ā LP, VI, 27, 4.

Viena atraikne rudens dienā sūtījusi savas abas meitas mežā ogot un sēņot. Bet meitenes apmaldījušās un naktī aizkūlušās uz svešu māju - tur uguns spīdējusi.

Šīs papumpinājušās pie durvim, iznākusi liela sievišķe, milzine, ievedusi bērnus iekšā un vaicājusi, kādus darbus šīs mākot darīt, vai rasi esot redzējušas, kā raušus cep?

Atteikušas, ka protot gan, un milzine nu palikusi par to itin priecīga. Bet šīm tā runājot, stipri vien sāka gar durim grauzties: milzines dēls bija pārnācis. Milzine gan lika meitenēm ielēkt lielā kastē, paslēpties no dēla; bet šis tikko pa durim iekšā, tūliņ saoda ar briesmīgo gaiļa degunu un prasīt prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku esot. Viņam rādoties, te cilvēki slēpjoties. Milzine gan gribēja noliegties, teikdama, ka tam tikai deguns no vēja aizpūsts, aizkritis, un tālab, siltumā iegājis, smaks rādoties ; bet tas, kā jau velns, nedevās mierā, līdz tam māte visu pateica un nu lūgšus lūdzās, lai meitenēm neko nedarot: tās esot labas raušu cepējas, viņiem dikti derīgas. Labi, tas nu tas.

Rītā, kad velns bija aizgājis atkal pasaulē, milzine pacēla meitenes, lai nākot brokastī! Bet šīs aizbildinājās&127;, ka no vakarējām pūlēm vēl it apsveibušas esot, negriboties ēst. Tad vella māte sev vien raudzīja brokasti: cepa uz pannu vabalus, naģes, ķirzakus, sliekus, kuŗus nu jau cepdama citus rīt aprija kā vislielākos gārdumus.

Labi paēdusi, taisījās raušus cept: izkūra krāsni - tā bija ar lielām dzelzs durim - un rāva ar dzelzs grābekli ogles laukā. Bet tā darbojoties, nezin kā trāpījās - šī neviļot pakrita uz oglēm. Meitenes, to redzēdamas, ātri piesvieda krāsns duris, aizbultēja tās cieti un vella māte sadega.

Par kādu stundu pēc tam dēls pārnāca. Iegājis, prasīja, kur māte, un kā ar raušu cepšanu ejot.

Meitenes droši atteica: viss it labi ejot un aizgājusi ciemā šo to patapināt, kas pie raušiem trūkstot.

Vells nu uzrunāja meitnes, voi viņas nevarētu arī viņu izmācīt raušus cept.

"Labprāt!" šīs atteica, kaut viņam tikai ta bārzda nebūtu , jo ta mīcot iemīcītos raušos un krāsnī šaujot aizdegtos.

Vells skūtījās, ka bārzdas labad vien nevarot raušus cept, un prasīja meitenēm, kā tad viņu vīri darot. Tie jau taču arī raušus cepot.

Meitenes atteica, ka viņu vīri cepot gan, bet bārzdas neciešot, - tās arvien nodzenot.

Vells prasīja, kas tas esot "nodzenot", vai meitnes rasi arī to mākot.

Mākot gan, šīs atteica, arī ieroči: kumpis (duncis) un striķis viņām esot. Nu, lai tad tūliņ dzenot!

Labi, Vecākā meitene paņēma beņķi, viņa paša vella kumpi, jaunākā atkal striķi un nu lai tikai vells viņām nākot līdz laukā, tur duru priekšā pie ozola!

Izgāja laukā, jaunākā lipa ozolā, apsēja striķa galu gar ozola zaru, otra pacēla beņķi un lika vellam tur pakāpt(ies); tamēr šī striķim otrā galā iztaisīja cilpu un meta vellam ap kaklu, teikdama, tā esot jādara, lai galvu varētu novaldīt, ka nekustas.

Un nu otra pašu laiku sāka ar kumpi vellam kasīt bārzdu, ka tam asaras kā lielas lietus lāses par vaigiem bira. Vells, nevarēdams vairs paciest, prasījās, lai ļaujot parunāt. Labi, lai runājot! Nu šis vaicās: "Vai tie vēl visi dzīvi, ko jūs brizdājat?"

"Dzīvi, dzīvi, visi dzīvi!" šīs reizā atbildēja.

"Nu ja dzīvi, tad brizdājat ir man!"

Labi, brizdāja atkal. Kad bārzda beidzot bija nokasīta, tad tā viena ātri pagrūda to beņķi un vells nu, ar cilpu gar kaklu, sašļuka uz zemi un pakārās.

Meitenēm nu atlika visa tā māja ar dārgumiem, ar visiem; un ja viņas nav mirušas, tad vēl tagad tur dzīvo.