1. A. 1130. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o 81 g. v e c a s Z a n a s P r i e d ī t e s A u m e i s t e ŗ o s.

Puika ganīš lopus un maucis stabulīti. Nomaucis stabulīti, sācis pūst un pats dencoš un lēkāš. Turpatās tūlumā gadījies vellc un visu noskatījies. Šis nu dagāš pie puikas un prasīš, kāpē šis esot tik priecīgs. Puika sacīš pretī: "Man ir pulka laimes!"

"Va' ta traks!" domāš vellc. "Kurt' šim tā laime ir? Laikam jau tai stabulītē. Jālūkā stabulīte no puikas nopirkt, jāču man ar būs pulka laimes!"

Nu vellc prasīš puikam, lei pārdodot šim stabulīti. Jā, puika par pillu cepuri naudas atdošot ar stabulīti. Nu, vellc ar mieru un tūlītīnās alzskrēš pēc naudas. Bet puika izkasis ar nagim labu bedrīti, izgrūdis cepurei dibinu un ta šo uztupināš uz bedrītes. Ka atnācis vellc, ta puika vēlēš, lei berot vie naudu cepurē, Vellc bēris, bēris, bet cepure, kā netiek, tā netiek pilla. Gāš akal naudai pakaļā un bēris bēris tnkmē, kamē pašam naudas pietrūcies. Ka nu vellam vais nebīš naudas, ta puika šim atdevis stabulīti un saņēmis vella naudu. Nu šim bīš pulka pulka naudas un viņč dzīvāš laimīgi.