2. A. 1130. A. O š a L u b ā n ā, A. A i z s i l a k r.

Sen senos vecos laikos, vienam tēvam bijuši trīs dēli. Tēvs bijis ļoti vecs un nespēcīgs, un viņi dzīvojuši ļoti nabadzīgi. Vienu reiz tēvs saslimis un taisījies mirt. Viņš sasaucis savus dēlus un sacījis: "Mantas man nekādas nav. Trīs tikai man pavisam ir un tās es jums, katram pa vienai atstāšu."

Vecākajam dēlam viņš teicis: "Tu, vecākais dēls, ņem manas brīnuma dzirnaviņas un staigā laimīgs. Tik neaizmirsti nekad, kas tev viņas deva, tad tev labi klāsies."

"Tu, vidējais dēls, ņem manu liekšķeri un dodies pasaulē, bet neaizmirsti to, kas tev viņu deva, tad tev labi klāsies."

Tad tēvs griezies pie trešā dēla: "Bet tu, jaunākais dēls, ņem lūku kūlīti. Tā ir visa mana manta, vairāk man nekā nav. Tikai nekad neaizmirsti to, kas tev viņu deva, tad tev labi klāsies." To teicis, tēvs nomiris.

Katrs dēls ņēmis&127; novēlēto mantu un visi devušies pasaulē laimi meklēt. Vecākais dēls gājis, gājis - līdz beidzot. nonācis pie mazas mājiņas. Iegājis, bet ne viena neredzējis, uzkāpis uz krāsns un aizmidzis. Atmodies tas redzot, ka mājiņā sanākuši cilvēki, laupītāji, skaitot naudu un strīdoties. Šis nu skatoties, bet starp laupītājiem bijis viens neredzīgs. Citi laupītāji liekot viņam priekšā tikai vienu naudas gabalu, bet sev trīs.

Vecākais dēls to pamanījis un sācis griezt savas dzirnaviņas, neaizmirsis arī devēju. Bet neredzīgais nu sakot: "Jūs laikam mani krāpjat, lūk, kā Dieviņš baras."

Bet laupītāji atbildējuši: "Nebīsties, mēs dalām pēc nopelniem" un skaitījuši tik naudu tāļāk, tāpat neredzīgo krāpdami. Bet vecākais dēls vairs nenocieties un !sācis tik stipri griezt savas dzirnaviņas, ka mājiņai sākuši birt stikli laukā. Nu laupītāji pametuši visu naudu un nobijušies skrējuši projām, ka kājas nes. Vecākais dēls nokāpis no krāsns, salasījis atstāto naudu un laimīgs devies citus brāļus meklēt.

Vidējais brālis paņēmis savu liekšķeri un gājis tāpat laimi meklēt. Toreiz vēl visā zemē graudus no pelavām lasījuši ar rokām. Bet vidējais dēls ar savu liekšķeri staigājis apkārt, vētījis labību un sapelnījies tik daudz naudas, ka tikko varējis panest. Tagad viņš gājis savus brāļus meklēt.

Jaunākais brālis, paņēmis savu lūku kūli, aizgājis pie liela ezera un sācis savus lūkus darināt. Te no ezera iznācis velns un prasot: "Ko tu te dari?"

Jaunākais dēls atteicis : "Plēšu lūkus, vīšu virvi, es gribu to ezeru kamolā saraut."

"Vai, to nu gan nedari!" žēlojies velns.

Bet jaunākais dēls atbildējis: "Ja maksāsi man pilnu cepuri zelta, tad nevilkšu ezeru kamolā!"

Labi, velns arī aizskrien pēc zelta. Bet jaunākais dēls izrok dobi, izduŗ caurumu un cepuri uzliek uz dobes. Atnākot velns ar naudas maisu un sākot pildīt cepuri. Bet brīnums lielāks par brīnumu, cepure kā tukša, tā tukša. Velns atnesis vienu maisu, otru, trešu, bet cepure vēl tukša. Kad velns atnesis devīto maisu, jau cepures dibenā viens zelta gabals paspīdējis. Tikai ar desmito maisu cepure bijusi pilna..

Tagad jaunākais dēls sev uzcēlis visskaistāko pili, precējis visskaistāko princesi un arī savus brāļus neaizmirsis. Kāzas bijušas lieliskākās, kādas jeb kad redzētas. Varbūt viņi vēl tagad dzīvojot, ja neesot miruši.