3. A. 1130. K ā r k l i ņ u D ā v i s K a u g u r u m. V a l m. a p r. LP, V, 132, 46, 9.

Kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties no velniem: trokšņojuši kā traki un nelikuši nevienu rijnieku mierā. Kuŗš krāsni kūris, to aizkrāpuši līdz, iestāstīdami: "Nāc vien mums līdz, mums arī liela iedzīve, mums arī rijnieki vajadzīgi un mēs atmetam lielāku peļņu, nekā te."

Tā tas gājis labu laiku. Bet reiz kungs apsolījies lielu maksu tam, kas rijā velnus aizķuidīšot. Labi. Gadījies drošs vīrs. Tas apgādājis sērmūkšļa nūju, kāļus un rāceņus, nogājis rijā, cepis kāļus un gaidījis. Te ap pusnakti saradīsies velni kā melna debess, ar pašu velna tēvu priekšgalā. Vīrs sagrābis sērmūkšļa nūju un sācis slānīt neliešus. Ak tu žēlīgais! Kā arī aizgājuši visi, kaklus lauzdami, bet pašam velna tēvam steidzoties nokritusi platmale šīpus sliekšņa. Vīrs paķēris platmali un neatdevis velna tēvam; bet šis lūdzies: būšot maksāt, ko vien spēšot, lai atdodot.

"Labi!" vīrs atsacījis, "atnes tik daudz naudas, kā platmali piepildīt, tad atdošu."

Velns viens divi aizskrien paka&127; un piebeŗ platmali ar kaudzi. Bet vīrs kaulējas, lai piedevām vēl kautko atmetot.

"Še zelta veseris! To mans tēvs mirdams atstājis, vairāk man nav."

Vīrs paņem naudu, veseri un smiedamies gaida rītu. Atnāk rīts, bet, kas ir! Velna nauda palikusi par oglēm un zelta veseris par līku koka ķeksi.