Caurā cepurē beŗ naudu.

 

4. A. 500. 1130. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o 84. g. v e c a J ā ņ a L i e p i ņ a, s a u k t a K a m b u r a J ā ņ a, B i l s k ā.

Reiz saimnieks saderēš ar pašu vellu, ka šis uzminēs šā vārdu. Jā saimnieks uzminēšot, ta vellc šim došot pūru zelta naudas, bet jā neuzminēšot, ta šim jānākot vellam līdza. Saderēši un nu norunāši, ka pēc trīsām dienām nāks vellc un ta saimniekam jāuzminot šā vārds.

Ka nu saimnieks: bīš ar vellu saderēš, ta pēdīgi pats pārbijies, ka tik šim plāni vie neizietot. Bet un priekšpēdīgo nakti saimniekam sapinīs parādījies mazs balts vecīts un pastāstīš, kā vellu saucot.

Noliktā dienā vellc bīš klāt un tūlī šie stāšies pie lietas un saimnieks sacīš vella vārdu: "Tev ir Istitānc vārda!"

Vellc nospļāvies un sacīš: "Uzminēji gan!"

Bet saimnieks jau bīš paņēmis kuli līdza un tā bīsi tā pūra met. Vellc apskatīš kuli un sacīš, ka laba vie būšot un vairāk jau par pūru kulē nesaiešot. Lai pagaidoties vie, šis aizskriešot pēc naudas. Vellc aizdrāzies pēc naudas un pa to lugu saimnieks izracis krietnu dobi, izgāzis maisam dibinu un nu uztupināš šo uz dobes. Ka vellc bēris naudu, tā visa izbirusi caur maisu cauri un sabirusi dobē un maisā nekā lāga nepalicis. Nu vellc gāš vē reiz pēc naudas un no tās ar vē nekā neticis. Nu vellc brīnējies, kur tik lielc pūrs esot un gāš vē trešo reizi pakaļā.

Nu, ka nu tagad vellc nācis apakaļ un bēris, ta nu bīš maiss pillc. Ta nu vellc spļaudīdamies aizgāš.

Saimnieks savācis naudu un dzīvāš laimīgi.