8. A 1130. 1159. A. S m a g a r s L ī k s n a s p a g.

Vīnam tāvam beja treis dāli: divi gudri, trešais jaunuokais muļkis. Tāvs beja pīsējis leidumā ruociņus, un dreiz nūmanēja, ka ruociņus zūg. Viņš syuta vacuokū dālu sorguot. Bet ap pušnakti viņu apņem soldons mīgs un dāls aizmīg. Nu reita tāvs prosa nu dāla, kū jis redzējis. Dā1s atsoka, ka naredzējis nikuo.

Tāvs līk, lai īmūt sorguot vidējais, varbyut jis nūsorguošūt. Bet vidējam taipat izīt, kai vacuokajam. Beidzūt tāvs syuta jaunuokū dālu sorguot. Muļķis salosa zarus, sakur guni, izgrīž nu kūka stabulīti un pyuš vysu laiku. Ap pušnakti atīt valns un soka: "Īmuoci mani ari tai stabuli pyust."

Bet muļkis soka: "Muocēšana duorgi moksuos."

"Lai moksoj, cik moksoj, bet tik īmuoci!"

"Labi," muļķis soka, "par muocīšanu tu man atnessi pylnu munu capuri naudas."

Valns ar mīru un aizskrīn pēc naudas. Bet muļkis pa tū laiku izrūk dūbi, īlīk tur sovu capuri, un vē&127; apsē īplēš plaisumu un īdzan vadžus. Valns par treis reizes arī pīber pylnu capuri. Nyu muļkis soka: "Nuoc pi apses es tevi muocēšu spēlēt'! Līc rūkas plaisumā, tad redzēsi, cik skaisti īt."

Valns paklausa un īlīk rūkas plaisumā. Muļkis pīsyt ar ciervi, vadžas izkreit un valna rūkas kai dzelzī sakoltas. Tad muļkis jem uodas puotogu un dūd tik valnam pa muguru. Valns, suopiu navāradams pacīst, izraujas ar vysu kūku un nūskrīn. Bet muļkis aizīt muojuos kai boguots veirs.