1. A. 1133. J. A. J a n s o n s n o P. S k r o d e ŗ a Ļ a u d o n ā.

Vecos laikos vienā rijā dzīvojis liels velns. Velns stipri vien traucējis saimnieku darbā, jo neļāvis ļaudim kult. Saimnieks nu gribējis velnu dabūt no rijas prom, bet nav varējis atrast padomu, kā to izdarīt. Reiz pie saimnieka ienācis kāds ceļa-gājējs un lūdzis naktsmāju. Istabā vietas nav bijis un saimnieks ciemiņu raidījis uz riju, bet teicis gan arī, ka tur dzīvo velns. Ceļa-gājējs neko: gan velnu izdzīšot; lai saimnieks nokaujot tikai vienu vucenu. Labi. Saimnieks ar mieru, jo nevajaga jau visa paša vucena, bet jāizgriež tikai viņa pautu kule. Kā norunājuši, tā arī izdarījuši. Ceļa-gājējs paņem kuli, aiziet uz riju un sāk tur to dīrāt aizkurtas rijas krāsns priekšā. - Te drīz vien arī velns klāt: Ko šis darot? - Ko darot? Taisot gardu cepeti. Beidzis dīrāt, ceļa-gājējs uzmauc cepeti uz iesma un sāk cept. Izcepis, ēd garšīgi pats un dod arī velnam, kas arī pēc tā kāro. Velnam tas ļoti patīk. Kur šis tādu ņēmis? Tā un tā, ceļa-gājējs izskaidro: izgriezis pats sev. Nu velns liek, lai šim arī izgriežot. Ceļa-gājējs paņem neasu sirpi un griež arī. Velns bļauj, lūdzas un solās nekad vairs uz šo riju nenākt. Tad ceļa-gājējs to palaidis, un velns nav arī nekad vairs šī saimnieka rijā rādījies.