2. A. 1133. S t. U ļ a n o v s k a V ī ļ ā n o s. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVIII, Krakavā, 1895., 263, 12.

Bjeja vīnam saimijnīkam valni kulā, i navaŗēja nikas izdzjeit jū. A vīna buoba soka tai: "Dūd maņ, saimijnīks, ūlu i gaļis, es izdzjeišu!"

Pajem jis i dūd jai ūlu i gaļis. Nūīt jei iz tū kulu, pīcap gaļis ar ūlom i ād. Atskrīņ valns i soka: "Buobjeņ, īdūd maņ paraudzjāt!"

Jei soka: "Na, nadūškūtja, šam iraida sovys ūlys."

Soka valns: "To tu maņ izgrīz i izcap!"

Jei daboj sierpa i suok grīzt jam, suok jis klīgt: "Vui, vui, palaid mani vaļā!"

A buoba soka: "A naīškys tja vaira?" Ka naīškys, to šū palaižkūtja.

Soka valns : "Ai, naīškys, naīškys, cikom vīn dzjeivs dzjeivuoškys!"

Jei i palaidja jū. Nūīt iz reitu iz saimijnīku i soka: "Nu, saimijnīks, jau es izdzynu jū!"

Pajem jis i aizmoksoj buobai. Pjēc tuo jau nabjeja vaira vaina kulā. Vot par tū, ka kur bīdjej, soka, ka vajag nūsyutjēt buobu ar ūlom, to jei baiļi izdzjeis!