l. A. 1134. S k o l n i e k s J. K ļ a v a N ī c ā n o 64 g. v e c ā s M. A n s i ķ e s. K. L i e l o z o l a k r.

Reiz viens ceļinieks iegājis vienās mājās un lūdzis naktsmājas. Saimnieks teicis, ka viņam pašam še neesot rūmes, lai ejot rijas istabiņā. bet tur spokojoties. Ceļinieks atbildējis: "Lai ar spoko, kur citur vairs lai eju?"

Tā šis nu arī aizgājis un pajēmis sērmokšļa nūju, āmuru, naglu, un baltu krītu un vēl miltus ar pannu. Tur nonācis, viņš cepis rijas krāsnī penkokus. Drošības dēļ viņš apvilcis apaļu riņķi un pats tad iesēdies vidū. Ap pusnakti viena balss saukusi: Es kritīšu."

"Ceļinieks atteicis : "Krīti, krīti, nekrīti tik manos penkokos."

Tad nokritusi viena vāja, pēc tam otra kāja, viducis, abas rokas un galva. Pēdīgi viss sastādījies kopā un iznācis velns. Velns prasījis, lai dodot šim penkokus. Ceļinieks teicis, lai izejot ārā un iebāžot mēli pa rijas lodziņu, tad šis tur uzlikšot penkokus. Kad velns tā izdarījis, tad ceļinieks pienaglājis velnam mēli pie sienas, izgājis laukā, pajēmis savu sērmokšļa nūju un sācis velnu kaut. Velns norāvis mēli un aizskrējis prom, rīstīdamies un saukdams: "Es tagad ne lūdzams vairs nenākšu tavā rijā."