1. A. 1135. "J a u n i D u n d u r i ", 1875. g. 52, 2.

Viens vecītis, kas neticēja burvjiem un nebija redzējis velnu, lai gan daudz bija viņam par to stāstīts, gan par šā zirga kāju, gan par šā āžu bārdu, sēdēja jaungada vakarā rijas krāsns priekšā un lēja alvu, jo tad viņu būšot velns ap pusnakti apmeklēt. Tā citi, viņu biedēdami, bija stāstījuši. Kā sacīts, tā ar' notika. Durvis atvērās un pār slieksni kāpa iekšā pats velnu vecākais un jautāja, ko viņš tur darot.

Vecītis, no iesākuma klusu ciezdams, lūkojās tik pagreizi uz viņu, bet kad tika otrureiz prasīts, ņēmās viņš velnam lepni a&127; skarbiem vārdiem atbildēt, lai liekot jel viņu mierā, viņš patlaban nodarbojoties ar acu liešanu. Bet avu Dieviņ, - velns sāka žēloties, ka viņam arī acis jau tumšas un vecas esot, un vecīti lūgt, lai šis tak viņam ar' jaunas lejot. Apvaicājās ar pēc vecīša vārda un dabūja dzirdēt, ka viņu, šo labdari, saucot "Espats". Vecītis - ne laisks būdams - ķīlē velnu narvā un lej viņam acīs izkausēto alvu. Bet velns aiz sāpēm no zemes augšā, kā velns par durvim laukā, kliedz un brēc kā traks. Citi velni saskrien un jautā, kas viņam kaitot un kas to padarījis. Velns ar atminās un danco arvien kliegdams: "Espats! Espats!" No tā laika nemīt velns vairs rijā.