2. A. 1135. K. T a r z i e r i s, B r i v z e m n. "Sborņik", 74, 60, LP, VII, I, 252, 8

Kāds sirdīgs zaldāts (pēc citiem variantiem zaldāta vietā rijkuris darbojas. Brīvzemnieks.) bija apmaldījies. Viņš gāja, gāja - nekur mājas atrast. Beidzot taču atrada vienu māju un pa lūdza naktsmāju. Bet mājas saimnieks atteica: ,;Man citur nekur vietas nav, tikai rijā, bet tur pa naktim velni nodauzās." "No tiem es nebaidos!" atteica sirdīgais un aizgāja uz riju gulēt. Aizgāja rijā, iekūra uguni, paņēma katliņu, ielika svinu un sāka kausēt uz uguns. Pienāk pusnakts, ieronas pie viņa velns, vaicādams: "Ko tu te bur?" Zaldāts atbild: "Leju acis." "Ielej man arī pāru acu!" Zaldāts iesākumā tā kā negrib, bet velns plijas virsū: "Lej jel, lej!" "Labi!" sacīja zaldāts; tikai ievēro: ja tev dikti varbūt sūrstētu, tad kliedz: "Kas darīja? Pats darīja!" no tam paliek vieglāki. Velns nogulās un nu zaldāts - čukt! ielēja izkausēto alvu velnam acīs. Velns kā ārprātnieks uzlēca stāvus un izspruka no rijas, kliegdams, rēkdams aiz sāpēm. Saskries citi velni vaicās: "Kas tev?" Bet šis tikai uz acim vien rāda. Šie vaicās otr reiz: "Kas tev to padarīja?" - Velns sāpēs atkliedz: "Kas da rīja? Pats darīja!" "Nu, ja pats esi padarījis," citi izsprieda, "tad arī pats ar sevi izdaries!" un gāja projām.

P i e z ī m e. Tāpat uzrakstījis arī P. Zaravičs Veismaņos. L. P.