3. A. 1135. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 147, 121.

Reiz rijkuris, muižas rijas krāsni kurinādams, lējis alvu un nevilšus sadedzinājis krietni pirkstus. Pirkstus glāstot, sūkājot, viņš tāpat pie sevis īgni iesaucies: "Kad tevi velns!"

Te velns acumirklī klāt un jautā: "Nu, ko laba dari?"

"Ko daru? Leju ļaunas acis."

Velns, to dzirdēdams, lūdzas, lai ir viņam jaunas acis ielejot.

"Ieliešu gan, bet papriekšu tad tevim jāļaujas pie šā beņķa piesieties, jo nepiesietam nemēdzu nekad acis liet."

"Labi, labi. Bet kā tad tev, acu lējēj, īsti vārds?"

" Mans vārds ir: Pats."

"Velns tagad ļāvies piesieties. Rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis velnam acīs, ka nočurkstējis vien. Velns sāpēs aizgājis ar visu beņķi un bļāvis kā traks: "Pats izplucināja acis. Pats izplucināja acis!"

Citi velni, to dzirdēdami, smējušies : "Pats tīšām izplucina un tad vēl bļaustās!"

Bezacis gan raudzījis izskaidrot, ka viņš neesot izplucinājis, bet Pats izplucinājis; tomēr šie netiek ne gudri ne muļķi no bezača vaimanām.