4. A. 1135. J ē k a b s B a n g a G u l b e n ē. LP, VII, I, 253, 9.

Vienā rijā dzīvojuši divpadsmit velli - un tādās naktīs, kad saimnieks nekūlis - kūluši divpadsmit spriguļiem, šie velli. Gan saimnieks nopūlējies, viņus izdzīdams, bet velti. Tad par laimi reiz ienācis viens vecītis, tas apņēmies vellus izdzīt. Labi. Vecītis nu samācījis saimnieka puisi, lai paņemot katlu, podu svina un to lai vārot rijā, krāsnī; ja tad velli vaicājot: ko tur, lai atbildot: "Acu zāles vāru!" Un ja prasot, kā saucot, lai atbildot: par Pašu; ja vells liekot acis dziedināt, tad 1ai liekot atnest ozolu ar cauru vidu, visām saknēm, kur vellam ielīst pa lejamo brīdi. Labi. Puisis kausējis, kausējis savu svinu, te vells klāt: ko te vārot?

Acu zāles vāru!" Vai šam arī nevarot acis izdziedināt? Kad jaunāks bijis, varējis pa septiņām jūdzēm odu ieraudzīt, bet tagad esot gluži tumšas palikušas. Puisis atsacījis, kāpēc ne! Lai atnesot ozolu ar cauru vidu, visām saknēm, lai ielienot pa lejamo laiku ozola dobumā, tad acis būšot, lai Dievs sargā! cik spridzīgas: Jā, jā - to darīšot gan, bet kā viņu saucot? "Kā mani sauc? To jau katrs bērns zin, ka mani par Pašu sauc." Labi. Un tā nu vells atnesot ozolu, ielienot iekšā un šis vārošo svinu speŗ vellam acīs. Vells, nevarēdams sāpju izciest, izmucis ar visu lielo ozolu pa durvim- zari vien nobrikšķējuši - un bļāvis un saucis. Citi velli izgājuši prasīt: kas darījis? Šis atbild: "Pats darīja! Pats darīja!" "Nu, ko tad mēs tur varam līdzēt!" citi velli atteikuši un vairāk nekā.