5. A 1135. T r e i m a ņ u J ā n i s K r o n a B ē r z n i e k o s. Jkr V, 1896., 58, 30. LP, VII, I, 248, 5.

Citu reizi nāca mājās kāds kaŗa vīrs, liels drošinieks; bet iedams apjucis tā, ka nezinājis nekā. Nonāk meža malā, te ierauga teciņu. Gāja, gāja pa šo teciņu, kamēr uzgāja lielu &127;muižu: Saule patlaban norietēja un metās jau krēsla. Vecais zaldātiņš nezina, kur palikt pa nakti. Viņš gāja pie kunga un lūdzās naktsmājas. "Jā, jā, es tev došu naktsmājas un vēl labi pacienāšu," sacīja kungs, "ja tu eji uz manām rijām gulēt. Bet to es tev saku, ka tur spokojas un neviens nevar gulēt." Vecītis! pateicās un sacīja, ka zaldāti nebīstoties no spokiem, ka šis pilnā mierā ar tādām naktsmājām. Vakariņas paēdis, tas lūdza kādu vecu skārdas gabaliņu un nogāja uz rijām. Aizkūris rijas krāsni, viņš uztaisīja no skārdas gabaliņa alvas lejamo panniņu, tad lika panniņā kādas šaujamās lodes, kausēja tās un lēja pumpās [pogas]. Pienāca paša pusnakts; krāsns kurējās pilnā kurēšanā. Te ienāca vecu vecais velns, tik briesmīgs, ka bailes bija to redzēt: viena kāja tam bija kā gailim, otra kā zirgam, ģīmis šķērsām, deguns kā buļļa rags, zobi kā kuiļa ilksis, acis zvērojās kā ogles krāsnī, nagi lieli, gaŗi kā ecēšu tapas, bārda gaŗa kā slota un pie visa tā tam vēl bija liela, gaŗa aste. Šis goda vīrs nu apsēdās zaldātam blakus uz mūrīša un prasīja, kā viņu saucot? Zaldāts atbildēja "Pats darīja!" "Pats darīja!" atkārtoja velns un brīnījās par tādu vārdu. Tad prasīja: "Ko tu vāri?" Zaldāts atteica: "Vāru acu zāles!" "Vai viņas labas?" velns vaicāja tālāk. Zaldāts atbildēja: "Kā nu ne! Kad viņas karstas ielej, tad acis spīd kā zvaigznes un var visu pasauli redzēt, kur un ko katrs dara." "Vadzi! vai tu nevari man arī no viņām iesmērēt?" Zaldāts negribēja, negribēja darīt, tomēr beigās apsolījās arī izlīdzēt, ja velns raņicu ar zelta naudu piebeŗot. Tad zaldāts viņam acis tādas pataisīšot, ka tam visu mūžu zāles vairs nevajadzēšot. Velns aizskrēja, ka zeme vien norībēja, un nebija ko apskatīties - nauda klāt, piebērdams raņicu pilnu kā aci; bet vēl kāda cepure naudas atlika. "Nu guli augšupēdus!" zaldāts uzaicināja. Velns arī atmetās un zaldātiņš, izkausējis visas lodes, un piekausējis pilnu panniņu gāza izkausējumu ar joni tam acīs. Ak tu manu dieniņu! - velns kā traks augšā un kā bulta pa rijas lodziņu ārā - prom uz elli, bļaudams kā lauva. Citi velni prasa: "Kas darīja? kas darīja?" "Pats darīja! Pats darīja!" vaimanāja velns. "Ko tad lai dara, kad pats darīji!" sprieda velni un gāja savu ceļu. Zaldātiņš, nakti Dieva mierā izgulējis, lūdza no rīta kungam zirgu, ko raņicu pārvest mājās un sacīja, ka varot droši būt, spoki vairs nenākšot. Un tiešām viņi arī vairs nenāca.