8. A. 1135. J. B e r g m a n i s B ā r t ā, A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 432, 36,

Vecos laikos meža vidū bija vienas mājas. To māju rijā arvienu manīja un redzēja velnu. Saimnieks bija gan diženi drošs vīrs, bet taču no vella jau ir tam drošākam daudz maz bail.

Viņš domāja šā, domāja tā, vai tad nevarētu kautkādā vīzē vellu no rijas izdzīt. Viņam šī lieta uz reiz pavisam palika riebīga. Kuļams laiks arvienu nāca jo klātāk. Viņš domāja, ka vajadzētu ar vairāk gudriem ļaudīm saieties un no tam ierunāties, taču no pulka rašoties kāds labu un derīgu padomu zinus.

No šī brīža viņš gāja pa klātējiem un tāļiem jo tāļējiem ciemiem. Zināms, ka nu radās dažādu padomu : cits jau ir tādu padomu deva, ka vajadzēšot tik labāk vākties ar visu no mājām laukā un iet pavisam uz citu vietu dzīvot, jo viņš tik ilgi spokošot, kamēr visus nožņaugšot un uz elli aizvilkšot.

Bet viens radās itin gudrs vecs vīrs, kas labi tālu uz pašām leišu robežām dzīvoja, tas teica: "Raugi tikai ar drošību un gudrību vellam pretī stāt un redzēsi, ka tu viņu no savas rijas izdzīsi. Viņš ir gan briesmīgs, varens un uz savu vīzi gudrs, bet arī liels muļķis, kad tam droši un gudri pretī stāj. Tāpēc dari tikai tā: paņem dziesmu grāmatu līdz, paraugies svina un svina kausējamu kaŗoti. Ej tad uz riju, iekur tur krāsni un kausē tur to svinu. Kausēdams runā tā pats sevī: "Brīnums, daudziem jo daudziem acu daktars "Es pats!" acis ir izārstējis un šodien, velns zin, kur slimie palikuši?"

Saimniekam šis padoms rādījās labs, tas gāja uz mājām un drīz visu apgādājies, darīja pēc gudrā veča padoma.

Sakāms vārds ir: kad vilku piemin, vilks klāt! Tā arī saimniekam notika: tikko vellu pieminēja, jau vells klāt. Iegājis, nosēdās daktaram "Es pats" blaku krāsns priekšā un brīnījās vien, ka tas visiem acis jau esot izārstējis, tā ka neviens vairs neronoties, kam acis sāpot. No sevis vells teica, ka tam citādi gan veselas acis esot, bet kad viņa vārdu kāds piesaucot, tad viņam kādu brīdi acis graužot; un kad jau viņš tik daudziem esot izārstējis, tad jau ir viņam šo vainu lai ar savām zālēm izārstējot!

Saimniekam pašu laiku svins kausķinā bija izkusis ; tas lika vellam augšpēdu gulēt, lai riktīgi varot trāpīt ieliet, un gāza tik visu pillu kausķinu vellam acīs. Tikko tas bija noticis, tad vells iebļāvies, ka visa rija notrīcēja, un sprāga kā traks pa durim laukā. Tūliņ daudz simtu vellu radās ap viņu un visi plosīdamies prasīja: "Kas to padarīja? Kas to padarīja?" Šis gan atsaucēs daktara vārdu: "Es pats! Es pats!" bet visi viņa biedri, to dzirdēdami, saprata tā, ka viņš pats sev acis rijā izplucinājies. Un nu visi, kā avju bruķis, novadīja slimo elles lazaretē ārstēt.

No tās reizas neviens vells tai rijā vairs nerādījās; jo visi domāja, ka tai rijā varot sev acis izplucināties.