9. A. 1135. P. Š m i t s n o s a v a t ē v a - t ē v a R a u n ā.

Reiz vienas mājas rijā iemetušies velni - neviens tur vair nedrīkstējis par nakti gulēt. Vienu vakaru kāds arājs tur kausējis alvu un lējis bikšu pogas. Danāk velns un prasa: "Ko tu tur vāri?" - "Acu zāles vāru, man aŗot acis pieputējušas." - "Vai man ar' nevari ieliet zāles acīs? Man ar' skrienot acis pavisam aizputējušas." - "Varētu nu gan, bet tu jau nevarēsi mierīgi nogaidīt." - "Kādēļ ne?" - "Zāles ir dikti stipras, un kad noleij garām, tad dikti kož." - "Lej vien, gan nogaidīšu!" - "Ja tu ļausi ar naglām piesisties pie tā bluķa, tad liešu." - "Labi, bet kā tevi sauc?" - "Mani sauc: Pats."

Velns bijis ar mieru. Arājs tad nu arī piesitis velnu ar naglām pie liela koka bluķa, izkausējis alvu un ielējis viņam vārītu alvu acīs. Velns no sāpēm sācis nejauki bļaut un nu saskrējuši jaunie velni palīgā. Redzēdami vecā velna postu, tie prasa: "Kas darīja? Kas darīja?" Vecais atkliedz: "Pats darīja, Pats darīja," un ar visu bluķi iešaunas tuvajā ezerā. Citi velni nu domā, ka pats vainīgs, arī aiziet prom.

No tā laika velni vair rijā nav rādījušies.