10. A. 1135. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o 59. g. v. A u g u s t a K ā r k l i ņ a M ē ŗ u p a g a s t ā.

Vienā muižas rijā dzīvāš vellc un šis pa naktim čamdīš rijnieku. Rijnieks nodomāš, ka jalūkājot no vella tikt vaļā. Tā nu ar vienu nakti rijnieks sēdēš krāsns priekšā un kausēš svinu. Ienācis vellc un prasīš rijniekam, ko šis darot. Rijnieks sacīš, ka šis vārot acu smērus. Nu vellc palicis priecīgs un sacīš rijniekam, lei šim ar drusku paārstējot acis, jo esot tādas patumšas palikušas. Labi, rijnieks apņēmies ārstēt vellam acis un vellc prasīš rijniekam, kā šo saucot. Rijnieks sacīš, ka šā vārds esot Pats. Ta nu rijnieks vēl sacīš, ka šis savādīgi nevarot vellam acis ārstēt, šim esot jauzguļoties uz lāvīnas, šis šim piesiešot rokas un kājas pie lāvīnas, jo acu zāles esot stipras un krietni vie kodīšot un šim neesot pa ārstēšanas laiku brīvu kustēties. Vellc ļāvies, lei rijnieks šim piesien rokas un kājas pie lāvīnas un rijnieks ar ritīgi savaržāš vellam rokas un kājas pie lāvīnas. Ka tas bīš izdarīts, ta rijnieks paķēris ķelci ar izkausēto svinu un pļāvis vellam acīs. Vellc nelabi iebļāvies, uzlecis augšā ar visu lāvīnu, pļāvies pa rijas durim laukā un izrāvis duru stenderi skriedams un vienā balsī bļaudams aizskrēš uz elli. Nu saskrēši citi velli un prasīši šim, ko šis bļaunot un kas šim tā padarīš. Aklais vellc kliedzis pretī:

"Pats! Pats!"

Nu citi velli palikuši nikni un sacīši aklam vellam, ko šis pats par savim darbim bļaustoties un nākot pie šiem pēc palīdzības, ja jau pats esot padarīš, ta pašam esot jāciešot.