13. A. 1135. J ā n i s K r ē s l i ņ š, "T e i k a s i z M a l i e n a s" II, 12. LP, VII, I, 249, 6.

Vecos laikos K. muižā dzīvoja bagāts, bet nikns kungs, kas saviem dzimtļaudim lika strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, dažu reizi pat caurām naktim. Ja kāds piekusis pakrita un nevarēja vairs strādāt, tad kunga pātagai bija darbs. Visā apkaimē nebija neviena vienīga, kas būtu palicis veselu ādu. Pēdīgi kungu sāka mocīt viņa paša ļaunie darbi: no cilvēkiem viņš bēdza, negribēdams ne ar vienu satikties. Beidzot to kādā dienā atrada rijā pie ārdiem, ka bija pakāries. Ļaudis runāja, ka pats nelabais esot skubinājis kungu uz to; jo no tā laika neviens&127; nevarēja rijā gulēt. Ja gadījās kādam pusnaktī rijai gaŗām braukt, tad allažiņ dzirdēja rijā nelabi bļaujam un vaidam. "Klau, nupat velns kungu moca!" Ļaudis sacīja. Muiža panīka, jo ļaudis ne par ko negribēja naktī rijā strādāt. Kungu pēcnācējs, paredzēdams beidzamo postu, izsolīja lielu maksu tam, kas riju no nelabiem gariem iztīrītu. Sanāca visādi svešas zemes gudri vīri, bet neviens nevarēja velnus izdzīt. Turpat kaimiņos - V. ciema pirtī - dzīvoja vīrs, Repis vārdā. Viņš bija daudz kaŗos cīnījies līdz, svešas zemes un vidus apstaigājis un pie tam daudz slepenas gudrības mācījies. Izsolīto algu dzirdēdams, viņš tūdaļ steidzās pie kunga un sacīja, ka gribot nelabos garus no rijas izdzīt. Kungs aplūkoja noplīsušo vīru un sacīja: "Ko? Tu gribi garus izdzīt, ko tikdaudz gudri vīri nav iespējuši? Ej labāk pirtī uz krāsns un izgulies, tad rītā būsi prātīgāks." Bet kad vecais Repis lūgdams lūdzās, lai vismazākais laižot pamēģināt, tad kungs arī atļāva, bet pie sevis runāja: "Nu, brālīt, gan tu redzēsi to, ko ne mūžam vairs nevēlēsies redzēt!" Vakars atnāca, brīnīdamies ļaudis redzēja Repi ar katliņu un jaunu kaņepāju virvi pa plecu uz riju steidzamies. Rijas pārtā Repis uzkūra uguni, uzlika katliņu uz kāša un katlā ielika lielu gabalu svina. Bija pašu laiku pusnakts, ārā sāka vētra ap rijas pakšiem krākt un gaudot. Durvis klabēja, sienas čīkstēja, bet Repis kausēja svinu un ne acu nepacēla. Durvis atvērās ar lielu troksni un ienāca iekšā pats nelabais, kā smalks kungs melnos svārkos, spožiem zābaciņiem kājā. Velnam bija virve rokā, kuras galā bija piesiets nelaiķa kungs. Velns apmeta virvi ap ārdu un vilka kungu uz augšu un zemi. Kungs nelabā balsī iebļāvās, kungstēja un vaidēja vien. Repis izbijies uzlēca augšā, kā tikko svina katliņš neapgāzās. Te velns ierauga Repi.

"Ko tu te meklē? Kam laužu?" viņš Repam prasa.

"Pašu ļaužu, žēlīgais cienīgstēvs!" Repis pazemīgi atbild.

"Ko tu nakts laikā te dari?"

"Jā, redziet, cienīgs tēvs, dienu jāstrādā gŗūti kunga darbi, nav laika, tādēļ pa naksniņu gribēju sev acu zāles izvārīt; acis plikušas tumšas, vecas, putekļu izgrauztas."

"Acu zāles! Vai viņas arī kam der?" velns brīnīdamies izsaucās.

"Kā tad nu ne? Iepilini acīs, lai būtu agrāk vai akls bijis, uz reizi veselas un spodras."

"Vai zini ko?" velns Repam uz pleca sisdams saka, "redzi, agrāki varēju uz reizi redzēt visu pasauli, bet no tā laika, kad man Pērkons vienu aci izspēra, varu redzēt tikai puspasauli. Kā būtu, draugs, kad tu arī ;man drusku ieziestu acī, varbūt, ka paliek labāki."

"Kāpēc ne, cienīgs kungs, bet zāles ir dārgas!"

"Es tev došu naudas, cik gribi, ja tikai zāles palīdzēs," velns atbild.

"Paldies, paldies, cienīgs tēvs, bet zāles ir stipras, kož acīs, bet pakustēties nav brīvu; ja kustas, tad zāles nav par labu, bet , acis paliek vēl tumšākas; tādēļ gulsties te tai gultiņā!" vecis saka uz cūku sili rādīdams, "es tevi ar šo aukliņu drusku piesiešu drošības dēļ."

"Manis dēļ, bet drīzi, varbūt, ka neatnāk vēl kāds mans radinieks un es gribētu tikai viens no zāļu labuma dabūt," velns teic un apguļas silē.

Nu Repis ņēma jauno virvi un sāka velnu pie siles siet. Sasēja deviņdesmit deviņus mezglus un uz katra mezgla uzvilka ar ogli piecstūŗainu krustu. Krustus velkot, velnam neganti sāpēja, viņš drusku sarāvās.

"Sāp gan, cienīgs tēvs, bet paciešaties, gan būs labi."

Pa tam svins bija izkusis un karsts kā uguns - ka svelmēja vien. Repis katlu paņēma un uzsauca velnam: "Atver acis labi plaši vaļā, bet, lūdzams, nekusties!"

Tikko velns acis atvēra, tūdaļ Repis gāza visu kausējumu velnam ģīmī, ka tikai čūkstēja un sprakstēja vien; Repis pats tad uzlēca uz rijas krāsns. Nelabā balsī bļaudams, velns spārdījās, ka visas rijas sienas trīcēja, bet apkrustotos mezglus nevarēja pārraut. Pa tam Repis no krāsns virsas kliedza: "Nekusties, nekliedz, citādi nebūs labi!" Bet velns vairs neklausīja, bļāva, ka kalni un lejas trīcēja. Beidzot, redzēdams, ka ar spēku nevarēs vaļā tikt, sāka lūgties.

"Labi!" Repis sacīja, "dod man pus rijas pilnu ar zelta naudu un apsolies nekad vairs nerādīties, tad palaidīšu!".

Repis palaida velnam vienu roku, velns ņēma zeltu no kules un bēra, bēra, kamēr pus rija tika pilna. Nu Repis atlaida velnu, tas kā vējš aizskrēja. Akls būdams, viņš nu blandās pa pasauli - tikai tādus vien viņš tagad var saķert, kas paši rokā dodas. Repis priecīgs gāja uz māju, jo nu bija bagāts kā ķēniņš. Kad ļaudis redzēja Repi dzīvu, viņi ļoti brīnījās. Arī lielskungs gribēja maksāt apsolīto naudu; bet Repis sacīja: "Esmu diezgan bagāts, dodat tiem, kam trūkst!" Viņš nopirka lielu muižu un dzīvoja laimīgs. Velns no ta laika rijā nekad nerādījās.