14. A. 1135. 1130. S k o l n i e c e n o 89. g. v e c ā s E. G r i m b e r g a s Ā b e ļ u p a g. K. C o r b i k a k r.

Reiz sen-senos laikos: vienā muižā dzīvojis kungs, kas bijis ļoti bagāts, un dzīvojis laimīgas dienas. Bet te notikusi nelaime: muižu apsēduši velni. Vienā naktī velni parāvuši pašu kungu un pakāruši rijā viņa dvēseli, ko katru nakti viens velns valkājis ar vaigu pa rijas siju. Jaunais kungs to nevarējis ar mierīgām acim noskatīties, jo baidījies, ka velns arī viņu pašu neparaujot. Tādēļ negribējis klusu ciest un izsolījis krietnu atmaksu tam, kas velnu pievārēšot un kunga dvēseli atsvabināšot.

Muižā salasījušies jauni un veci glābēji no malu malām, bet visus velns parāvis. Nevienam neizdevies vecā kunga dvēseli no velna nagiem laukā dabūt.

Netāļu no muižas nabadzīgā būdiņā dzīvojis vecs vīriņš, vārdā Repis. Šis Repis nebijis uz ausim kritis, izdzirdis kunga nelaimi, tūdaļ posies uz muižu glābt, kas glābjams. Pajēmis lāpstu un maisu, kam nogriezis galu, valgu, katliņu, nopircis alvu un devies ceļā. Vakarā nonācis muižā pie kunga.

"Nu, labvakar, cienīts muižas lielskungs!" teicis vecais un izstāstījis, kāpēc viņš uz muižu nācis. Lielskungs, ieraudzīdams tādu vecu nevarīgu vīriņu, smējies līdz zemei liekdamies. Nu nekas, savu laimi var izmēģināt arī vecais. Salīdzis. cenu un sūtījis Repi uz riju pie darba. Repis iegājis rijā, apskatījies apkārt un ķēries pie darba. Vispirms izracis dziļu dobi, kuŗā iekāris maisu. Tad paņēmis katliņu, ielicis alvu, iekurinājis rijas krāsni un sācis kausēt alvu.

Bijis jau ap pusnakti, ieradies velns un sācis valkāt valgā piesietu kunga dvēseli. Repis izlīdis no rijas krāsns un uzprasījis velnam, ko šis tur darot. Velns savukārt prasījis vecajam, ko ta viņš tur darot. Vecais saucis velnu apskatīties. Ieraudzījis katliņu ar spožo virumu, velns prasījis, ko ta vecais tur laba vārījot.

"Ko nu vāru? Vāru acu zāles, Uz vecumu acis palikušas tādas vājas, nevaru vairs labi redzēt, gribu izārstēt," atbildējis Repis.

"Nu ko? Es arī esmu ļoti vājš ar acim, arī man tās uz vecumu nodilušas. Vai tu, mīļais, nevari arī man acis izārstēt?" vaicāja velns.

"Kāpēc gan ne?" teic Repis, "Tikai tev jāapjemas gluži mierīgi nogulēt."

Repis nu licis velnam iegulties vienā silē. Drošs paliek drošs. Lai velns nekustētos, vecais pajēmis valgu un deviņdesmit deviņas reizes velnu piesējis pie siles. Velns nevarējis vairs i ne mazā pirkstiņa pakustināt. Tagad Repis jēmis katliņu ar izkausēto alvu un spēris velnam acīs, tā ka tas uz vietas palicis akls un sācis lūgties, lai laižot viņu vaļā. Viņš vairs ne savu mūžu nerādīšoties šinī apvidū. Vecais nu arī palaidis velnu, kas ar lielu blīkšķi iedrāzies ellē.

Bet ko vecais dabūjis no velna par acu ārstēšanu? Pirms Repis taisījies velnam acis ārstēt, viņš licis, lai velns piebeŗot rijas kaktā ierakto maisu pilnu ar zeltu. Velns bēris, bēris, bet nevarējis piebērt, jo vecais bijis izracis lielu dobi un tanī iekāris cauro maisu. Kad velns atnesis visu savu zeltu un iebēris maisā, vecais apmierinājies.

Tagad pēc padarītā darba, kad velns bija aizdzīts uz elli, Repis aizgājis arī uz muižu pie kunga. Kungs, ieraudzīdams veco dzīvu, ļoti brīnējies, bet tomēr dabūjis pārliecināties, ka velns aizdzīts. Nu arī šis aizmaksājis vecajam solīto algu. Tā nu vecais Repis palicis bagāts vīrs.

P i e z ī m e. Variants gan stipri līdzīgs iepriekšējam, bet varbūt tomēr no tautas mutes dzirdēts. P. Š.