15. A. 1135. J. H o l l a n d e r i s, M a d l i e n ā, R ī g. Z i n. K o m. kr. LP, VI, 426, 31.

Viena saimnieka rijā dzīvojis velns, neviens nedrīkstējis tur gulēt. Bet reiz kāds drosenieks kalps paņēmis rijā līdz katlu, alvu, iekūris uguni un kausējis. Ap pusnakti ienākot velns: ko tur vārot?

"Ko es vāru? Acu zāles vāru!"

"Ai, ielej tad manās acīs arī savas zāles, man vienmēr sāp." "Jā, jā, labprāt! Tad tikai izej laukā, uzgulsties uz akmeņa, tūliņ."

Velns atgāzies augšpēdu, galvu uzlikdams uz akmeņa; bet kalps ar katlu klāt un iegāž verdošo svinu šim acīs. Velns uzlēcis kā traks un nepanesamās sāpēs iegāzies upē - beigts.

No tās reizes rijā vairs neviens velns nerādījies.

P i e z ī m e. To pašu A. Tērauds (1863. g.) arī Ērgļos tā atstāsta. Tikai te velns sacījis: "Ielej man jaunas acis! Agrāki ar savām acim visu pasauli pārredzēju tagad tikai puspasaules vien, tāpēc gribu svina acis, lai atkal varētu visu pasauli redzēt."

Vēl Ērgļos cits uzrakstījis, ka velns teicis: "Es tikai simtu jūdžu vien vēl varu redzēt, ielej jaunas acis!" Tad rijnieks piesējis velnu ar deviņām virvēm pie sola un lējis izkausētu svinu u. t. pr. L. P.