17. A. 1135. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 63 g. v e c ā J. T u r ķ a B i l s k a s p a g.

Reiz vellc mežā piegāš pie malkas cirtēja, kas darvu tecināš. Vellc prasīš, ko šis ar to darot. Šis atbildēš, ka ar to jaunas acis lejot, ar kurām varot verstēm tālu redzēt. Vellc ar gribēš, lei šim ielejot tādas acis. Šis sacīš, ka tas esot milzīgi grūts uzdevums. Ta vaigot ar virvēm uz koka uzsiet kājas un rokas, lei nevarētu pakustēties, ta tik acis labas izdošoties. Vellc bīš ar mieru un šis šo piesēš pie liela nogāzta koka un iepļāvis veselu ķipi darvas vellam acīs un pats nu laidis ļekas vaļā uz māju.

Tā nu vellc palicis pie koka ar izplaucētām acim, spārdoties un kliedzot.