18. A. 1135. L. E z ī t e n o L. E z ī t e s A l ū k s n e s M ā r k a l n e s p.

Agrākos laikos, kad vēl kūluši rijas, velns vienā rijā dažādi mocījis kūlējus. Cilvēkiem ir bijis tīrais posts iet rijas kult, jo velns esot tos žņaudzis un visādi nerrojis. Mājas saimniekam gadījies dūšīgs kalps. Viņš sagatavojis darvu, ielējis spainī, paņēmis līdz rijā un nolicis sev aiz muguras. Kā jau parasts, savā laikā, kad iesāk riju kult, velns arī klāt. Visus velns izmocījis, nācis un dancojis arī ap kalpu un taisījies grābt tam pie rīkles. Kalps tūlīt paņēmis darvas spaini un lējis velnam acīs. Velns sācis bļaut visā kaklā un jautājis, kā viņu sauc. Kalps atbildējis: "Mani sauc Pats." Tūlīt saskrējuši citi velni palīgā un prasījuši, kas viņam kaišot. Velns atbildējis: "Pats ielējis acīs melnas zāles, kas stipri kož acis." Velni atbildējuši: "Ka jau pats lēji, tad pats arī ciet!" un gājuši projām. Velni domājuši, ka velns pats lējis sev zāles acīs un nav nākuši pie skaidrības, ka kalps ir lējis. Tā velni kļuvuši melni ar sarkanām acim. No tās reizes velni vairs nav mocījuši cilvēkus.