19. A. 1135. M. G a r k o l n e n o V. A i z p ū r e s J ā s m u i ž a s p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnā jaukā dīnā izguoja valns pastaiguot, lai nūsavērt cylvāku dorbus. Te jis īraudzēja kalēju, kurs kausēja svynu.

"Kū tu dori?" vaicuoja valns.

"Es leju jaunas acis."

"Tys arī man derētu," nūdūmuoja valns.

"Kai tevi sauc?" "Mani sauc : es pats."

"Nu tad īlej arī man jaunas acis!"

Kalējs padūmuoja un soka: "Cik tu man moksuosi?"

"Cik tev vajag?"

"Vīnu maisu zalta samoksuosi un es tev īlīšu jaunas acis."

"Labi," pasacīja valns un, aizskrējis, atnesja vīnu maisu zalta un samoksuoja kalējam. Tad kalējs soka: "Tev vajag pīsasīt pi benča! Valns pīsasēja pi benča. Kalējs pajēmja izkausītū svynu un aizlēja valnam acis. Valns nu bailem un suopem aizskrēja pi cytim valnim syudzītūs, bet tī prosa: "Kas tev ītū izdarīja?" "Es pats!" atbildēja valns. "Nu, jo tu pats izdadzynuoji, tad mes nikuo navaram tev paleidzēt!" atbildēja cyti valni.