20. A. 1135. -E. B a r b a k a B ē r z u p e s p a g a s t ā, A. B ē r z k a l n e s k r ā j u m ā. F o l k l o r a s k r ā t u v e.

Vienā mājā bija rija tā velnu apsēsta, ka neviens ceļinieks tur nevarēja nakti pārgulēt. Viens puisis reiz saņēmis dūšu un aizgājis kādu nakti riju kurināt, paņēmis līdz kausiņu ar alvu un sācis tur alvu kausēt. Pulksten divpadsmitos kāds pabāž galvu pa durvim un prasa: "Ko tu te vāri?"

Puisis atbild : "Vāru acu zāles."

Tam velnam bijušas slimas acis un tas teicis: "Vai tu man ar' nevari iedot acis iesmērēt?"

"Kā ne? Varu gan dot, bet tas tev dārgi maksās, vienu sieku

naudas!" atbild puisis. "Bet papriekšu tu man to naudu atnes un tad tik varu iepilināt."

Velns atnes naudu un nu puisis saka velnam, lai tas nogulstas uz muguras; tad šis paņem alvu un ielej velnam abās acīs. Velns sāk bļaut un nu pieskrien pilna rija ar velniem, bet te pulkstens sit vienu un visi velni pazūd, tik klona vidū paliek liels dzelzs cinis.

Pēc gada laika saimnieks aiziet uz riju, Viņš kurina atkal krāsni. Te kāds pabāž galvu pa durvim un sauc: "Vīrs, atdod man manu zilo ūzi!"

"Ņem, kas tev pieder!" atbild saimnieks.

Te notiek liels brākšķis un dzelzs cinis pazūd. Viņš paskatās un redz, ka viens velns sēž uz ārdiem un lāpa bikses ar ecēšu tapu. Saimnieks bija paņēmis pīlādža rungu līdz, sāk velnu sist ar rungu un velns aizskrien ar visu ārdu uz dīķi un iegāžas iekšā. Saimnieks grib ārdu atnest atpakaļ uz riju, bet tas nav kustināms un tā viņš palika pie dīķa. Ja kas to netic, tas var aiziet un paskatīties.