21. A. 1135. P. P a u l ī t i s S t r a u p ē Jkr. V, 1896., 37, C. LP, VII, I, 247. 3.

Kādā rijā bija velni, kas rijnieku mocīja katru nakti un nebija nekādi izdzenami. Kad rijnieks bija izcepis kartupeļus, arī reņģes, tad katru reizi bija velni klāt un apēda kartupeļus un reņģes. Gan rijnieks rīdīja velnus projām ar savu suni, gan dauzīja tos ar krāsns kruķi, bet viss bija velti. Nevarēdams vairāk glābties, rijnieks gāja padomos pie kāda gudra vīra. Tas lika iztaisīt sērmūkša rungu, pēra velnus ar to; bet viņi nāca kā nākuši katru nakti uz riju. Rijnieks atkal gāja padomos. Nu viņam lika vārīt svinu; un kad velns prasot, ko šis darot, tad lai sakot, ka vārot acu zāles. Rijnieks izpildīja padomu jau nākamā naktī. Līdz svins bija izkusis, te arī klāt no velniem pašragainākais un lielākais. Velns tūliņ prasa, ko rijnieks darot. Rijnieks atbild, kā bija mācīts. "Klau, dod man arī no savām zālēm, man jau arī sāk acis mesties tumšākas!" velns saka.

"Kāpēc ne, labprāt!" atbild rijnieks.

"Bet kā tu man viņas ieliesi acīs?" vaicāja velns. Rijnieks pamāca, ka tas neesot vis smiekla lieta: zāles esot ļoti stipras un velnam būšot daudz ko izciest. Bet kad velns pastāvēja, ka tas viss nekas, tad rijnieks, kā viņš sacīja, drošības dēļ, lika velnam atgulties uz salmu kapājamā bluķa, piesiedams nagus ar virvi. Nu rijnieks lika velnam atplēst acis, cik plaši vien iespējams. Ragainis izpildīja pavēli uz !mata, bet plaši plēšot un ilgi gaidot sāka pa acim asaras aumaļām tecēt. Kad rijnieks vienmēr vēl vilcinājās zāles ieliet, tad velns skubināt skubināja pasteigties. Beidzot taču tuvojās rijnieks ar savām zālēm. "Čū!" atskanēja rijā un liels sutu blāķis pacēlās; bet reizē arī liels liels troksnis gadījās: brēcieni, kaucieni, sprauslojumi rijnieku vai kurlu padarīja. Tad troksnis atkal apklusa un velna vairs nebija rijā: bija ieskrējis ar visu salmu kapājamo bluķi dīķī. Bet rijas kuls arī vairs nebija redzams. To velns bija pavisam izspārdījis.