22. A. 1135. M. P. L o d z i ņ š, J a u n - S ē r p i l ī. LP, VII, I, 244, 1.
Rijnieks, muižas rijās pa naktim guļot, nemaz nedabūjis miera: tur kādi nekādi sveši kulēji drīzi grūstījuši ārdus, drīzi kūluši spriguļiem, ka klaudzējis vien, drīzi atkal trokšņojuši citādi kā nebūt. Reiz tad rijnieks saņēmies un par varu gribējis redzēt, kas tie tādi par trokšņotājiem ir. Viņš tai naktī nemaz negājis gulēt, sēdējis pie kurošas rijas krāsns un blēņodamies taisījis mazu silīti, lai miegs nenomāc. Taisījis, taisījis, te - kur gadījies, kur ne - piestājies svešs cilvēks: ko tur grebinot?
"Ko nu grebinu? Taisu silīti, kur zeltu kausēt." Kāpēc kausēšot?
"Kāpēc? Tur man sava gudrība. Es esmu piedzīvojis puisis, negrib vairs neviena meita pie manim nākt, tādēļ izliešu zelta bārdu, gan tad būs meitas ik uz katra pirksta - tā es domāju."
" Ai!" svešais tūlīt iesaucies (tas 'bijis pats velns), "tā ir tiešām prātīga valoda! Bet vai nevari man arī izliet zelta bārdu?"
"Kāpēc ne? Ber tad jāatnes trīs cepures zelta man par to, lētāki nevaru!"
Velns mierā; tūlīt norāvis rijniekam cepuri un skrējis pakaļ zeltam. Pa trīs acumirkļi nauda bijusi klāt un nu jālej bārda. Bet pa visu to laiku, kamēr rijnieks ar velnu tērzējis, tirgojies, kūlēji, trokšņotāji netrakojuši vairs kulā, viss itin klusi.
Un tā nu velns gaidījis, lai lej bārdu. Bet māci rijnieku tas tev lies gan zelta bārdu. Izkausējis sveķus silītē un skubinājis lai tikai velns mērc bārdu iekšā tai šķidrumā, tad zelta kausējums pielipšot pie bārdas vilnas, sasalšot un zelta bārda būšot tāda, ka mirdzēšot vien uz bērnu bērniem.
Labi, velns grūž arī bārdu sveķos. Rijnieks atkal bārdu labi apgrozījis pa silīti, krietni samērcējis un tad pēc tāda laika teicis: "Rauj nu ārā - liekas, būs diezgan zeltīta!"
Velns rāvis, rāvis -- ai dieniņu tās briesmas! - sveķi sasaluši, bārda vienā čumurā - nu sāp, nu jābļauj, nu tāda bārda, ka nekur likt. Velns briesmīgi gražojies par tādu nelaimi, bet rijnieks mierinājis: "Pagaidi, pagaidi, lai labi piekožas!" Kamēr bārda kodusies, velns taujājis: "Bet kā tev vārds, bet kā tev vārds?"
Rijnieks atbildējis: "Es pats! un nu tu varētu arī iet projām - zelts diezgan piekodies!"
Velns gājis; bet ik kulā iziedams bārdu braucījis, ik saīgdams iesaucies: "Ai kā sāp, ai kā sāp! un nu tik cieta, ka nemaz pabraucīt; kad tikai nebūs mana bārda pagalam?"
Velna kūlēji, to dzirdēdami, vaicājuši: "Kas tev samaitāja bārdu, kas samaitāja?"
"Es pats tas maitātājs, Es pats!"
"Nu, ja pats maitātājs, ko tad tu vēl bļauj!" kalpi atteikuši. No tās reizes neviens vairs pa naktim nedauzījies rijās - diezin, kur velni palikuši. Bet rijnieks, tagad bagāts vīrs, trīs cepures zelta, apprecējis tās muižas īpašnieka meitu un dzīvojis laimīgi. Ja viņš būtu sacījis savu īsto vārdu, tad citi velni rijnieku būtu nomākuši un viņa dvēseli paņēmuši.