23. A 1135. K. C a r b i k s, V i l c ē.

Reiz viens vecs rijnieks gulējis rijā, mājas bijušas tālu un darbs jāpasteidz. Bet kas nu pa gulu? Sanākuši tādi cilvēciņi un sākuši visādi dauzīties un spārdīties. Citi lēkuši uz ārdiem, citi atkal klieguši visādās balsīs.

Pēc kādas nedēļas iznācis atkal gulēt rijā. Bet šoreiz rijnieks negājis gulēt, ne acis nepievēris. Ap pusnakti uznācis gan salds miedziņš kā sukuriņš, bet rijkuris taisījis, tāpat blēņodamies, mazu silīti. Te - kur bijis, kur ne, - piestājies melns kungs. Tas bijis velns. Prasījis, ko grebinot, kad neejot gulēt. Rijnieks teicis, ka taisot silīti, kur zeltu izkausēt. Izkausēšot un ieliešot sev bārdā. "Kāpēc?" velns prasījis. Negribot nu vis kaut kuŗam savu gudrību izpļāpāt, bet tādam kungam gan izteikšot visu. Lieta tāda. Neviena meita negribot iet pie viņa par sievu, bet ja pielaidīšot zelta bārdu, tad būšot pa ducim uz katra pirksta.

Tā nu rijkuris velnam visu izstāstījis. Melnais teicis, lai taču uzlejot arī viņam, i godīgi samaksāšot, i nevienam nekā neteikšot. Rijkuris prasījis trīs cepures zelta. Zelts bijis arī tūliņ klāt. Rijinieks izkausējis nevis zeltu, bet sveķus. Un skubinājis velnu, lai tik nu mērcot bārdu iekšā. Kad sasalšot, būšot zelta bārda uz mūžu mūžiem un bērnu bērniem. Labi, velns grūž arī bārdu sveķos, samērcējis itin štremmi, bet nu gribējis izraut. Ku' tu Dieviņ! sasalusi vienā gabalā un nežēlīgi sāp. Bet rijnieks teicis: "Pag, pag, lai labi piekožas!" Bet nu piekodusies tā, ka silīte arī palikusi galā turoties.

Tad nu velns prasījis, kā rijinieku saucot, kāds viņa goda vārds? Rijinieks atteicis: "Es pats."

Tad pavēlējis velnam, lai taisoties, kā tiekot projām, jo citādi noraušot bārdu ar visu zeltu, Velns gājis gan, bet ik uz soļa vaimanājis. Velna kalpi steigušies kungam palīgā un prasījuši, kas to izdarījis? Velns teicis: "Es pats tas vainīgais, Es pats!"

"Nu, ka pats vainīgs, ko tad bļauji?" kalpi atteikuši. Bet no tā laika vairs no velniem rijā ne vēsts. Rijkuris ticis par bagātu vīru un dzīvo vēl šodien, ja nav miris.