24. A. 1135. 1159. S k o l n i e k s J. K ļ a v a, N ī c ā. K. L i e l o z o l a kr.

Vienā rijā rijnieki nemaz vairs nevarējuši glābties: tur ar vien kas mētājies un dauzījies. Viens vīrs reiz pajēmis podeli līdz un vārījis tur darvu. Ienāk viens velns un prasa: "Ko tu vāri?"

"Es vāru acu zāles."

"Man arī dikti sāp acis, iedod man arī tās. Es par to tev labi samaksāšu."

Vīrs nu tam iespēris karstu darvu acīs. Velns tūliņ aizskrējis uz elli.

Otru nakti atnāk atkal cits velns, bet vīrs nu bijis ienesis rijā koka bluķi. Izplēš bluķī spraugu, galā iesit vadzi un skatās, Velns prasa: "Kas tur ir?"

Vīrs teicis: "Tai bluķi ir mana tēva medus." Velns prasījis : "Dod man arī to medu."

Vīrs ir ar mieru dot medu, bet velns nevar nekā iegūt, un skatīdamies iebāž spraugā savu bārdu. Kad velns iebāzis bārdu, vīrs izsit vadzi un velnam iesprūdusi bārda bluķī. Velns nu aizbēdzis prom ar visu bluķi un nu vairs rijā nekad nespokojot.