25. A. 1135. 1061. 1157. P. P a u l ī t i s S t r a u p ē. Jkr. V, 36, 9. LP, VII, 1, 246, 2.

Kādā muižas rijā uzturējies velns un nav devis rijniekam nekāda miera. Gribēdams velnam par viņa nedarbiem atdarīt un pazīdams viņa dabu, ka tas vienmēr virsū bāžas, lai viņam arī no visa dod, kas rijniekam ir jeb, ko tas ēd - to visu zinādams, rijnieks tad piebēra kādu vakaru vienu bikšu kuli ar riekstiem, otru ar akmintiņiem un aizgāja uz riju krāsni kurināt. Līdz rijnieks bija krāsni iekūris&127; un nosēdies riekstus ēst, te arī velns klāt un prasa viņam: ko tas ēdot? Rijnieks atbild: "Riekstus!"

"Dod man arī!" prasa velns.

Rijnieks nedod vis viņam riekstus, bet akmintiņus. Velns piebeŗ pilnu muti akmintiņu un sāk tos kodīt, bet nevar viņus sakost. Redzēdams, ka rijnieks viegli un garšīgi riekstus ēd, viņam turpretim veltīgi jācīnās ar akmiņu košanu - velns noskatās skaudīgi uz rijkuru un izsauc reizu reizām: "Tu vienādi ēd, bet es nekā!"

Citā reizē ieraudzīja velns, ka rijnieks, nosēdies uz krāsns kuldas malas, pīpēja pīpi. Velnam arī iegribējās tādus pašus

kuplus dūmus laist. "Dod man arī!" tas sacīja uz rijnieku, viņam klāt pieiedams.

"Labprāt!" atbild rijnieks un iedeva velnam pīpes vietā bisi, kuŗu tas turēja kāju starpā. Velns, domādams bises stobru par pīpes spici, iebāza to mutē un vilka, ka vilka; bet dūmi nenāca, ka nenāca. "Pieliec uguni!" uzrunāja velns rijnieku, tam plintes galvu pasniegdams. "Tūliņ!" atteic rijnieks, bises galvu saņemdams un viņas spalviņu nospiezdams. Bises sprādziens sprāga un velnu vairs neredzēja rijā.

Pēc kādām dienām bija velns atkal klāt un žēlojās par stipro tabaku, ko rijnieks tam devis smēķēt pagājušo reizi: viņš veselas septiņas dienas no vietas esot zemes rijis. Bet arī šoreiz nestāvēja rijnieks dīkā. Viņš lēja alvu. "Ko tu tur dari?" velns prasa rijniekam. "Leju jaunas acis!" atbild vientiesīgi rijnieks. "Vadzi, vai tu nevari izliet arī man jaunas acis?" "Kādēļ nē? Ja gribi, tūliņ, bet tad apgulsties tur uz sola!" Velns nogulstas žigli uz sola. Tomēr, lai varētu pastāstīt arī citiem velniem, kā jauno acu lējēju sauc, prasa viņš rijniekam pēc vārda. Rijnieks teica, ka viņu saucot: "Es pats!" Velns brīnās par rijnieka ērmoto vārdu, to vairāk reižu atkārtodams. Kad alva pa tam bija atdzisusi, tad vajadzēja velnam brītiņu gaidīt, kamēr izkausēja to pa jaunu. Vairāk reižu uzsauca velns rijniekam nepacietīgi, lai pasteidzoties acis liet. Pirms rijnieks to darīja, viņš piesēja velnu pie sola. Nu viņš paņēma podu, kuŗā atradās alva, un salēja visu velnam acīs. Velns aiz sāpēm uzslējās ar visu lielo solu kājās, bļāva, sprauslāja un izskrēja rijas priekšā. Aiz tāda trokšņa visa rija pieskrēja velnu pilna. Tie prasīja: kas viņam sagānījis acis? Velns, izslaucīdams alvu no acim ar dūrēm un gaisā lēkdams aiz sāpēm, brēca: "Es pats! Es pats!"

"Kad pats vainīgs, tad jāliek citi mierā!" domāja citi velni un neaizkāra rijniekam ne mata. No tā laika nav manīts neviena velna šai rijā.