26. A. 1135. 1130. A. A i z s i l s L u b ā n ā.
Reiz dzīvojis viens saimnieks, kas bijis visādi pārticis cilvēks, un viņam bijis diezgan visādu mantu. Bet viņš nevarēja apmierināties ar to, ka viņa riju bija apsēduši velni. Tie visādi rijā ērmojušies un nelikuši pat cilvēkiem miera. Tas vēl būtu tas mazākais - šie velni katru gadu aiznesuši apkārtnes iedzīvotājiem piecus bērnus. Šādi darbi pavisam nepatikuši ļoti daudziem apkārtnes iemītniekiem. Dažādi izmēģinājušies, tai tikai aizdzītu velnus. Reiz velnus apņēmies izdzīt kāds brašs puisis. Tas paņēmis lielu zarainu rungu un gaidījis pusnakti, jo velni tikai pusnaktī sākuši savus neglītos darbus. Puisis domājis visiem velniem apdauzīt galvas.
Labi, Gaidījis, gaidījis - te ap pusnakti izcēlusies liela šņākšana un rūkšana. Visa rija pielēkusi ar sarkanām dzirkstelēm no rijas krāsns. Puisis palicis vai tīri mēms no bailēm. Viņš gribējis pašulaik dot kājām ziņu, kad no rijas krāsns izlēcis velns un nelabā balsī puisim uzbļāvis, ko viņš vēloties. Puisis, nevarēdams šāda skata izturēt, laidies pa rijas durvim laukā un uz māju prom, ko tik māk. No tās reizes vairs neviens neuzdrošinājies iet cīnīties ar velniem.
Vienu pavasari saimnieks sev sarunājis ganu zēnu, kas bijis ļoti drošsirdīgs. Zēns apņēmies par labu maksu iztīrīt velnus no rijas. Saimnieks arī apsolījis pusi no savas mājas un vēl sieku naudas. Ganu zēns par tādu maksu labprāt aizgājis uz riju, izracis dobi rijas klonā, paņēmis katliņu, pielicis to ar sveķiem un sācis vārīt. Piepēši no rijas krāsns mazie velnēni sākuši apmētāt ganu zēnu ar sprūdzeņiem. Ganu zēns velnus apsaucis, bet velnēni sākuši apmētāt zēnu vēl vairāk. Lielais velns arī palicis nemierīgs. Viņš izlēcis no rijas krāsns un uzprasījis ganu zēnam, ko viņš tur vārot. Ganu zēns lepni atbildējis, ka vārot acu zāles.
Šāda ziņa lielajam velnam ļoti patikusi. Viņš teicis, ka arī šim esot slimas acis un ja zāles esot labas, tad lai šim arī tās drusku iesmērējot acīs. Zēns arī savas acu zāles labi uzlielījis, sacīdams, ka tās esot dikti stipras. Velns gribējis, lai zāles tūliņ iesmērējot, bet zēns negribējis. Ja gribot, tad lai ļaujoties piesiet sevi pie siles; varot gadīties, ka zāles stiprāk kodīšot acīs un velns varot spārdoties tās visas izliet. Velns arī to atļāvis. Ganu zēns nu ņēmis virvēs, piesējis velnu tik stipri, ka tas vairs i pakustēt nevarējis.
Tagad ganu zēns ņēmis katliņu ar izkausētiem sveķiem un lējis tos velnam acīs. Nu velns sācis lūgties, lai vairāk nelejot, jo viņam izdedzināšot visas smadzenes. Ganu zēns apsolījies neliet tikai ar tādu norunu, ja velns ganu zēnam piebēršot pilnu cepuri ar zelta naudu. Velns arī to apsolījis. Ganu zēns vē1 nelicis mieru velnam, lai apņemoties nekad vairs še nenākt un nezagt bērnus. Velns to visu apsolījis. Tad ganu zēns mitējies liet sveķus velnam acīs, jo abas acis velnam bijušas izdedzinātas.
Savai cepurei ganu zēns izplēsis dibenu un pavēlējis velnam gādāt šurp naudu. Velns pasaucis mazos velnēnus, lai nesot naudas maisu šurp. Zēns turējis cepuri ar cauro dibenu virs lielas dobes un mazie velnēni nesuši un bēruši maisu pēc maisa zelta naudas caurajā cepurē, bet nevarējuši cepuri piepildīt. Beidzot visa nauda velniem bijusi iztīrīta no rijas. Ganu zēns vairāk naudas nevēlējies, bet nu viņš prasījis, vai vēl neesot kautkas. Velns paskaidrojis, ka vēl esot tāda stabulīte, ja to pūšot, tad katrs cilvēks dancojot tik ilgi, kamēr mitējas pūst stabulīti. Bez stabulītes esot vēl tādas kurpes, kuŗas uzmaucot, padarot cilvēku neredzamu. Ganu zēns pavēlējis atnest abas šīs lietas. Tad viņš uzmaucis kurpes un tad tikai palaidis velnu vaļā. Velni dancodami pazuda nakts tumsā.
Saimnieks, dabūjis par šo zināt, nezināja no prieka, kā pateikties ganu zēnam. Ganu zēns neprasījis nekādu algu no saimnieka, bet pats vēl apdāvinājis to ar naudu. Tad viņš apprecējis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi ar velna naudu.