27. A. 1135. 1130. M. G a r k o l n e n o V. A ņ e c k a. L a t v j u k u l t ū r a s k r ā j u m ā.

Tys nūtyka tad, kad pa pasauli vēl staiguoja valns. Vīnas upes molā laivinīks vuorēja dorvu laivas caurumu aizlīšonai, lai natacātu laivā yudeņs. Valns pīguoja kluot pī laivinīka un prosa: "Draugs, kū tu te dori?"

Laivinīks atbildēja: "Vuorēju taidas zuoles, kad īdzersi jūs, vysu zynuosi, kas doros pasaulī!"

Tad valns soka: "Vai tu navari man īdūt jūs paraudzīt?"

"Kamdēļ na? Ka tik samoksuosi!"

"Cik moksuos?"

"Vīnu capuri balta."

"Tys nikas," atbildēja valns un nūskrēja uz sovu elni pēc zalta. Laivinīks tymā laikā, cikom valns skraidīja pēc zalta, izgrīzja capurei caurumu un tur uz dūbes. Valns atnesja maisu zalta un sabēŗa capurē, bet capure nabeja vēj pylna. Valns nūskrēja pēc ūtra maisa, atnezja, sabēra un vys capure nabeja pylna. Tai valns sanesja un sabēŗa capurē divpadsmit maisu. Tad laivinīks pajēmja ķēdes un pīsēja valnu pi laivas. Cikom laivinīks sēja valnu valns prosa nu laivinīka: "Kai tevis sauc?"

Laivinīks atbildēja: "Es pats!"

Kad valns jau beja pi laivas pīsīts, laivinīks suoka līt valnam uz golvas vyrušū dorvu. Valns suoka klīgt, atsaruovja, aizskrēja uz cytim valnim un suoka prasīt īt paleigā. Cyti valni prasīja: "Kas tev itū izdarīja?"

"Ds pats!" atbildēja valns. Tad cyti valni soka: "Nu tad skrīn elnē, jo pats izdarīji!"

Tai valns aizskrēja uz sovu elni un pa šudiņ dīnai naīt pī laivinīka zuoļu prasītu.