l. A. 1135. R a i s k a, J a u n - B r e n g u ļ o s, LP, V, 145, 40. B ö h m. L e t t i s c h e S c h w ä n k e, 84, 48.

Viens rijnieks aizgāja birzē slotas siet un sastapa glītu kungu ar garu degunu. Tas bijis pats velns. Rijnieks neko - kas viņam ar svešniekiem vai jātērzē, vai jākavējas? Bet velns nevar nociesties, uzrunā pirmais, lai pasakot rijnieks viņam savu vārdu!

"Manu vārdu? Mans vārds ir Pats."

"Ak Pats! Pats! - tā, tā. Bet ko tu te birzē darīsi?"

"Ko darīšu? Vaicā kā bērns - jāsien slotas. Apdomā, tik liela muiža, kas tur slotu vajaga, kamēr apkuļ."

"Jā, jā - vajaga, vajaga! Bet kā būtu? Jā tu man divi mārciņas šņaucamās tabakas dotu, es tev sasietu slotu vai cik!"

"Divi mārciņas! Tas nav daudz, tad varam līgt gan. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ."

Rijnieks pāriet mājā, slotas jau priekšā, pilns piedarbs. Nu aiznes velnam tabaku, velns pieliek tabaku garajam degunam, iešņauc abas mārciņas uz reizi un nemaz vēl nenošķaudās. Tas nu tai reizē.

Otrā dienā rijniekam jāiet birzē grābekļi taisīt. Satiek atkal velnu.

"Vai dzirdi, Pats, ko tu te birzē darīsi?"

"Ko darīšu? Jātaisa rijas grābekļi; tik liela muiža, kas tur grābekļu vajaga, kamēr apkuļ."

"Jā, jā, - vajaga, vajaga! Bet vai nevari vēl man divi mārciņas šņaucamās tabakas dot? Es tev grābekļus sataisītu."

"Divi mārciņas! tas nav daudz. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ."

Rijnieks pāriet tūliņ mājā, grābekļi jau priekšā, pilns piedarbs. Nu aiznes tabaku, velns pieliek abas mārciņas degunam, iešņauc uz reizi un nemaz nenošķaudās.

Trešā dienā rijniekam jāiet birzē spriguļi taisīt. Satiek atkal velnu.

"Vai dzirdi, Pats, ko tu te birzē darīsi?"

"Ko darīšu? Jātaisa spriguļi; tik liela muiža, kas tur spriguļu vajaga, kamēr apkul."

"Jā, jā - vajaga, vajaga! Bet vai nevari vēl man divi mārciņas šņaucamās tabakas dot? Es tev spriguļus sataisītu."

"Divi mārciņas ! tas nav daudz. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ."

Rijnieks pāriet mājā, spriguļi jau priekšā, pilns piedarbs. Nu aiznes tabaku, velns pieliek abas mārciņas degunam, iešņauc uz reizi un nemaz nenošķaudās.

Tā nu paliek. Bet kas ir? Velns, tabaku iedabūjies, otrā nedēļā atnāk pie rijnieka pašā rijā, lai dodot vēl divi mārciņas! Rijnieks domā: "Nu esmu aplaidies gan ar labu sērgu! Kā

tad nu kļūšu vaļā no tā pagāna?" Bet tai pašā brīdī viņam iesitas labs padoms prātā.

"Klausies, velns, ko tu te pa drusciņām šņauksi? Atdošu labāk visu tabakas dozi, tad tu varēsi šņaukt. Bet man tabaka visa vēl nav samalta, apsēdies tepat rijā, pagaidi, kamēr piedarbā samalšu."

Vai! viņš arī iešot palīgā malt.

"Ne, ne, ne - nenāc, nenāc, ja tabaku mal, t;ad jāšķauda nejattki un, kas to nav radis, var pāršķaudīties, ko tad?

Velns domā: "Lai tad paliek arī!"

Bet rijnieks izgāja piedarbā un sāka resnam ozola bluķim ķīli galā dzīt, spraigu ieplēst. Velns, cirvja klaudzienus izdzirdējis, domā: "Laime, ka negāju līdz, cik dikti viņam jāšķaud!"

Ieplēstā spraigā rijnieks vēl iebēra tabaku un tad sauca velnu: "Nāc nu, nāc paost, vai būs diezgan smalki samalta." Velns iznāk: "Vai tā ir tava tabakas doze?"

"Tā ir; od tikai!"

Velns ielika garo degunu spraigā un oda; bet tai pašā acumirklī rijnieks deva ar ķīli, ķīlis izsprāga no spraigas un velna deguns palika bluķī. Kā traks tas aizskrēja ar visu bluķi bļaudams, lai visā pasaulē atklimst.

Velna kalpi, tādu bļāvienu izdzirduši, vaicāja: "Kas iešņaudza, kas iežņaudza tavu degunu?"

"Pats, Pats! "

"Are, pats šņaudz tīšām un tad vēl bļaut!" kalpi atteica un nelikās ne zinot. Tā palika.

Te otrā gadā rijniekam iegadas ar ganu zēnu sienā braukt un - tik spītīgi: ceļā jāsastop pērnais velns. Ko nu? Velns tūliņ aizstājas zirgam priekšā: nu viņš atmaksāšot savu degunu! Bet rijniekam uz ātru roku atkal labs padoms prātā, viņš sagrāba ganu zēnu pie abām kājām, izslēja zēna kājas ačgārniski gaisā un sauca pilnā kaklā: "Nāc tikai man pa griezienu, es šitenās spīlēs iespīlēšu vēl to atlikušo deguna galu, tad tu varēsi bez šņaucamā vazāties."

Velns, tādas briesmas padzirdējis, aizbēga klupdams krizdams, ka nedabūja ne apskatīties.