2. A. 1136. V . L o z e D r u s t o s.

Kāda vedekla ļoti neieraudzījusi savu vīra tēvu un solījusies tikai tad to nedzīt no mājas laukā, ja uztaisīšot no launaga līdz vakaram divdesmit piecas slotas. Vecais aizgājis mežā un raudājis. Kā lai uztaisa tik daudz slotu? Te - kur gadījies, kur ne velns klāt! Tūliņ uzprasījis: "Kā tevi, veco tēv, sauc?"

"Kā sauc? - Pats!" tā šis atbildējis.

"Ko tu, Pats, tur dari?" prasījis atkal velns.

"Prasa kā nezinādams. Ko nu daru? Slotas sienu - cik tur slotu nevajaga, kamēr visas rijas un piedarbus apslauka!" tā vecais tēvs.

"Vajaga jau vajaga," velns piekritis, "bet ja tu man atnestu vienu mārciņu tabakas, tad es tev piegādātu slotas vai visam gadam."

"Vienu mārciņu tabakas, tas nav daudz," domājis vecais tēvs un aizgājis pēc tabakas. Ticis mājā, jau arī ieraudzījis priekšā pilnu priekšnamu ar slotām. Aiznesis velnam tabaku, un velns to ar vienu šķaudījienu iešņaucis.

Otrā dienā vedekla uzdevusi vecīšam no launaga līdz vakaram uztaisīt divdesmit piecus grābekļus. Vecītis aizgājis mežā un raudājis. Te velns atkal klāt.

"Pats, ko tu te dari?" šis uzprasījis.

"Prasa kā nezinādams," vecītis atcirtis," cik tur grābekļu nevajaga, kamēr visas lielās āres plavas sakasa."

"Vajaga, jau vajaga," velns atkal piekritis; "bet ja tu man atnestu divas mārciņas tabakas, tad es tev piegādātu grābekļus visam gadam."

Vecītis bijis arī ar mieru un gājis pēc tabakas. Kad aizgājis, visi palieveņi jau bijuši pilni ar grābekļiem. Aiznesis velnam tabaku. Velns ielicis mārciņu katrā nāsī un iešņaucis, ka nemaz nemana.

Trešā dienā vedekla sūtījusi veco tēvu uz mežu, lai sataisot no launaga līdz vakaram divdesmit piecus spriguļus. Vecītis aizgājis mežā un atkal sācis raudāt. Velns atkal klāt.

"Ko tu, Pats, te dari?" velns ievaicājies.

"Prasa kā nezinādams," tā vecais tēvs, "spriguļus taisu. Cik tur spriguļu nevajaga, kamēr visas rijas izkul."

"Vajaga jau vajaga," velns teicis, "bet ja tu man iedotu piecas mārciņas tabakas, visus spriguļus apgādātu."

Vecais tēvs gan redzējis, ka labi nav, ka ar velnu sapinies, bet domājis, tās pašas piecas mārciņas jādod vie būšot. Gājis mājā, visas palievenes jau bijušas piekārtas spriguļiem. Aiznesis velnam tabaku.

Šis piecreiz nošķaudījies un atkal pazudis.

Ceturtā dienā vedekla teikusi vecam tēvam, lai pieskaldot no launaga līdz vakaram deviņas asis malkas, citādi dzīšot mežā. Vecītis izgājis mežā un raudājis. Ieradies velns.

"Ko tu, Pats, te dari?" tā velns.

"Ko nu daru? Malku cērtu. Cik tur malkas nevajaga, kamēr visas krāsnis izkurina."

"Vajaga, jau vajaga, bet dod man vienu podu tabakas, un es tev malku apgādāšu."

Vecītis tūliņ bijis ar mieru. Tā arī malkas bijis viss pagalms pilns, lai dedzina kaut visu mūžu. Vecītis iecirtis labi lielā bluķī plaisu un teicis, lai tikai velns bāžot degunu iekšā: tur esot tas pods tabakas. Kā velns iebāzis, vecītis cirvi izrāvis un velnam deguns palicis bluķī. Velns nu bļāvis, ka visa elle notrīcējusi, un tūliņ saskrējuši mazie velni un prasījuši, kas šim to izdarījis. Velns tik bļāvis: "Pats izdarīja, Pats izdarīja!"

Velnēni domājuši: "Kad jau pats sev tā darījis, tad jau tur nekā nevar līdzēt."

Vēlnēni jēmuši veco velnu un ievēluši ar visu bluķi ezerā. No tā laika vecais velns vairs nestaigā pa zemes virsu.