3. A. 1136. S k o l n i e c e V. L o d z i ņ a K a l s n a v a s p a g. K. C o r b i k a k r ā j u m ā.

Senos, vecos laikos viens saiminieks nokāvis vepri un nezinājis, kur to likt. Beidzot sadomājis un aiznesis uz riju. Rijā dzīvojuši velni, tāpēc saimniekam pašam bijis bail vepri apsargāt un viņš aizsūtījis tur savu puisi.

Puisis iedams paņēmis līdzi armoņikas un gaļu ar pannu. Aizgājis, iekūris rijas krāsni un sācis cept galu. Bet brīnums cik izcepis gaļu un uzlicis uz krāsns malas, lai atdziest, tik tā nozudusi. Beidzot sadusmojies, ņēmis armoņikas un sācis spēlēt. Te velns klāt un sakot, lai viņu ar' iemācot spēlēt. Puisis atbildot, ka šim pirksti esot par resniem. Velns lūdzis, kā varot pataisīt pirkstus tievākus. Puisis atbild: nu, kad nu gribot, gribot - šis jau varot ar pataisīt tos pirkstus tievākus. Lai tik aizejot aiz rijas un atnesot desmit vadžus un bluķi.

Kāmēr velns pēc bluķa, puisis aizskrējis uz istabu un atnesis svārpstu. Pēc kāda laiciņa atnācis arī velns ar bluķi un prasījis puisim, kā viņu saucot. Puisis atbildējis : "Neviens."

Nu puisis saurbis bluķī desmit caurumus un licis velnam bāzt pirkstus tur iekšā. Velns, sabāzis pirkstus caurumos iekšā, nu puisis ar vadžiem tos no visām pusēm stipri ieķīlējis caurumos. Velns gan bļāvis nelabā balsī, jo pirksti stipri sāpējuši, bet puisis to sabāris : ja gribot pirkstus pataisīt tievākus, tad jāpaciešot. Velns cietis, cietis, bet beidzot laidis atkal vaļā. Puisis teicis: "Nu labi, es tev uzliešu zāles, ka tev vairs pirksti nesāpēs."

Paņēmis karstos taukus un spēris velnam acīs iekšā. Velns ar visu bluķi aizskrējis uz purvu projām. Citi velni priekšā: "Kas tev to izdarīja? Kas tev to izdarīja?"

"Neviens! Neviens!" velns atbildējis.

Citi velni noskaitušies: "Tik liels velns un tik glups," un tā šo nosituši.