4. A. 1136. 1159. K r e i c b e r ģ i s D z i r c i e m ā, LP, V, 156, 41.

Vienreiz bijis varens koklētājs. Kad tas koklējis, tad auka apstājusies, akmeņi dancojuši, ļauniem cilvēkiem dusmas pārgājušas. Bet tas nu gadījies, ka velns arī dabūjis dzirdēt par vareno koklētāju. Tūliņ atskrējis pie koklētāja, lai izmācot viņu arī koklēt! Koklētājs domājis: "Kur es tevi, tādu izmācīšu? Tās jau nu tīras blēņas - kaut tikai tiktu no tevis labāk vaļā! Pag," viņš atcerējies, "prasīšu viņam labu lielu maksu, varbūt sabaidīsies: Klausies, velns! bet tad tev jādod Dievam septiņpadsmit dvēseles, lētāki nemācu."

"Jā, tūliņ!" velns iesaucies vien un prom uz elli dvēseles atlaisti. Ne cik ilgi - jau atpakaļ, lai nu mācot koklēt! Bet par to laiku koklētājs bija sagudrojis citus slazdus. Izkausēja lielā podā alvu un teica tā: "Klausies, velns! kas koklēt grib mācīties, tam vajaga lukniem pirkstiem būt; tadēļ pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt. Es pats ar esmu darījis tā, kad mācījos."

"Tad tu esi Pats? Vai tas tavs vārds tā ir?" velns vaicājis."

"Jā, tas mans vārds, un es pats tā darīju."

Un patiesi velns iegrūdis rokas līdz elkoņiem verdošā alvā, bet tūliņ arī izrāvis un aizskrējis bļaudams. Citi velni, to dzirdēdami, vaicājuši: "Kas tev noticis?"

"Jā, Pats noplucināja rokas, Pats noplucināja rokas!" "Ķēms tāds! Ko tad vēl bļauji, ja pats esi darījis," citi atteikuši un nelikušies vairāk ne zinot.