1. A. 1137. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 59. g. v e c ā A u g u s t a K ā r k l i ņ a M ē ŗ u p a g.

Vienam prinčam kārējies redzēt svešas zemes un viņč ar labu pulku pavadoņu kāpis kuģī un braucis uz svešām zemēm. Uznākusi vētra un kuģi piedzinusi pie vienas salas, uz kuras dzīvāš vienactains milzis, kas ganīš savas aitas un bīš traki bezdievīgs un ēdis cilvēkus. Milzis saķēris princi ar visim pavadoņim, vakarā šos kopā ar savām aitām sadzinis alā, aizvēlis lielu klintsgabalu priekšā, kā nevienc netiek ārā, un pats gulēš alas priekšā un savu lielo dzelzs kūju nolicis sev līdzās. Katru vakaru milzis noēdis div cilvēkus un div aitas un ka ta licies uz auss, tā gulēš, kā nosists.

Vienu nakti princis ar savim pavadoņim norunāši bēgt, jo tā kā tā milzis šos visus apēdīšot. Nu vairāki cilvēki sakurināši alā uguni un nodedzināši milža dzelzs kūju gluži baltu un ta to iegrūduši milžam vienīgā acī. Ta nu paši akal manīšies alas dibinā, jo milzis trakojis pēc negudra. Bet rītā, ka milzis akal laidis savas aitas ganos; ta princis un viņa pavadoņi pieķērušies katrs savai aitai pie vēdāra apukšas, jo citādi nevarēš tikt sveikā no alas laukā, jo milzis zināš, ka cilvēki vie ir vainīgi un šo aklu pataisīši.

Milzis nu laidis sev caur kājstarpi pa vienai vie aitai no alas laukā un ar rokām vēl nogrābāš aitai muguru. Tā nu princis ar savim pavadoņim tikuši laimīgi no alas laukā un tūlī aizbēguši uz savu kuģi un bēguši prom. Ka milzis bīš visas aitas no alas izlaidis, ta kliedzis uz prinča un šā pavadoņim, lei un šie nākot laukā. Bet princis ar savim ļaudim jau bīš labu gabalu no salas nost un klieguši aklam milžam pretī. Nu aklais milzis sapratis, ka princis ar savim ļaudim aizbēg, un lielās dusmās grābis klintsgabalu un sviedis bēglim pakaļā. Klintsgabals tik tikko neķēris kuģi. Princis ar savim pavadoņim, cik nu vēl šo bīš, kurus nebīš vēl milzis paspēš apēst - laimīgi aizbraucis mājā.

P i e z ī m e. Tā ir Polifēma teika, kas laikam ar grāmatu starpniecību ieviesusies. P.