2. A. 1137. L e r c h i s - P u š k a i t i s, D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, II, 1, 1.

Viena ķēniņa dēls brauc pār jūŗu un apmaldās. Vēji, vētras trenkā kuģi ilgu laiku šurpu turpu: nekur malas ieraudzīt, nekur jūtas kāpu saredzēt. Tā paiet mēneši. Te kādā baltā dienā ķēniņa dēls paceļ acis un ierauga tālumā it kā jūŗas salu. Pilns prieka tas tūlīt pavēl griezt kuģi uz to pusi. Bet tavus brīnumus: jo vairāk salai tuvojās, jo skaidrāk ir sadzirdams savāds, jauks troksnis. Piebrauc salai klāt : jaukais troksnis apklus un pašai salai nekā klātu tikt, jo mūŗi augstum-augstie visapkārt. Neko darīt, brauc tālāk. Brauc, brauc -- bet kas par nelaimi! Braucēji visi tagad tā apmulsuši, ka nejēdz ne no salas projām tikt, ne arī pa vecām pēdām kuģi atpakaļ griezt. Tā tie mulšinās ilgu laiku, kamēr tad beidzot, lielām mokām aizkuļas kautcik salai gaŗām. Tomēr otrpus salai atkal citi brīnumi: augsts tilts, augstāks par pašiem mūŗiem, stiepjas no šīs salas līdz otrai, attālākai salai. Tiltu ieraugot, kuģiniekiem nokrīt kā zvīņas no acim: tie saprot, ko tie dara, tie zin arī, kurp braukt, kurp nebraukt, Tomēr, kurp gan citur braukt, jābrauc gar tiltu vien līdz otrai salai. Nobrauc tur: tilts nobeidzas jaukas pils priekšā. Ķēniņa dēls pavēl visiem kuģi atstāt un pilī doties ; bet līdz ko kājas pieduŗas pie pils sliekšņa, te no pirmās salas puses taspats jaukais troksnis sadzirdams:

Ķēniņa dēls vienu daļu no saviem ļaudim noliek pie pils ārdurvim, otru daļu pie iekšdurvim un pats ieiet pilī. Ieiet vienā istabā: nekas - tukša; ieiet otrā: tā pilna ar aitām un pašā vidū liela aita; ieiet trešā: gandrīz visa istaba pilna no vienas pašas zivs: aste vienā pusē durvim, galva otrā pusē, pats viducis istabai visapkārt un acis tik lielas kā sietiņš. Ķēniņa dēls knaši izrauj savu zobinu un izdur zivij acis.

Zivs acumirklī paliek par briesmīgu dzelzs milzi un grābstās ķēniņa dēlu noķert; bet ķēniņa dēls iesprūk aitās. Lielā aita mīlīgi pieņem bēdzēju un klusu iečukst: "Paslēpies man apakš vēdera, tad dzelzs milzis tevi nenotvers! Mēs visas bijām reiz cilvēki, bet tur otrā salā palikām pār aitām."

Milzis, nevarēdams tā ķēniņa dēlu rokā dabūt, izplēš durvim tik lielu caurumu, ka tikai aita var izlīst un tad laiž aitas pa vienai vien Iaukā. Beidzot arī lielajai aitai jāiet; tā nevar! izlīst: caurwms par mazu. Milzis izplēš caurumu otrtik lielu un tad izlaiž aitu, nemaz nejēgdams, ka ķēniņa dēls aitai apakš vēdera.

Ķēniņa dēls, līdz ko laukā ticis, tūlīt ar saviem ļaudim uz kuģi un projām. Milzis izgrābsta aitu istabu: neatron nekā; izgrābsta vēl reiz savu istabu: neatron nekā; izgrābsta priekšistabu: neatron nekā ; izskrien laukā : tik sadzird, ka šie uz kuģa vaikstās. Dusmās tas grābj akmeņa gabalus un drāž, tāpat uz labu laimi, kuģim pakaļ. Kuŗš akmens uz kuģa nokrīt, tas paliek par zelta gabalu; bet kuŗš no ļaudim domā zelta akmeni rokā ņemt, tas paliek mēms.

Tā tie nu brauc gar tiltu vien līdz mūŗa salai, Nobrauc tur: jaukais troksnis tūlīt nobeidzas.

"Kad tu izčibētu!" ķēniņa dēls iesaucās. "Lai viens uzrāpjas uz augsto mūri paskatīties, kas tas par jauku troksni!"

Lielām mokām viens uzrāpjas arī, bet līdz ko augšā, tas tūlīt priecīgi saplaukstina rokas, skaļi iekliedzas un nolēc otrā pusē zemē. Nu sūta otru, bet tas tāpat saplaukstina rokas, bezgalīgi priecīgs iekliedzas un nolēc kā tauriņš zemē. Trešo tā vairs nelaiž, to iesien virvē un tad lai kāpj. Tas uzkāpj, grib lēkt zemē, bet citi atrauj atpakaļ uz kuģa. Nu visi apkārt, ko laba otrā pusē redzējis; bet nekā pateikt - šis mēms no priekiem palicis.

Tagad ķēniņa dēls pavēl tāļāk braukt; bet brauc nu brauc: kā tilta vairs neredz, tā visi atkal paliek kā apmulsināti. Nabadziņi samocās trīs dienas, trīs naktis, nekur tikt, nekur pabūt. Un kad nu vēl ar visām klizmās kaujoties, beidzot pat bads sāk durvju priekšā rēgoties, tad ķēniņa dēls cita nekā vairāk nezin darīt, kā savu dārgāko mantu, savu zobinu jūŗai ziedot un palīdzības lūgties. Viņš iemet zobinu jūŗā. Tūlīt izšaujas no jūras dziļumiem cienīgs sirmgalvis, ar dimanta zobinu rokā un saka: "Še šis zobins, svied viņu gaisā!"

Ķēniņa dēls paņem zobinu un drāž gaisā. Acumirklī ap zobinu un kuģi saronās biezum biezas jūras miglas un ietin kuģi, kā mākonī; jūŗas viļņi sāk pacelties un nu kuģis iet pa gaisu gaisiem, kamēr saplok pie tēva pils durvim.