3. A. 1137. F. F i š e r s K r ū t ē. LP, VII, I, 253, 10.

Reiz gāja pa ceļu trīs amatnieki: kalējs, rēdnieks, skrodelis. Visi trīs bija lieli dzērāji. Ceļā viņi satikās ar vienu vīru; tas aicināja amatniekus pie sevim, apsolīdams dot brandvīnu dzert, cik gribēšot. Labi. Bet šis vīrs bija pats velns. Viņš aizveda aicinātos savās mājās, kur liels ceplis kurējās. Visi tad sāka dzert brandvīnu un dzēra tik ilgi, kamēr skrodelis vairs nespēja. Velns to sagrāba un iemeta krāsnī. Dzēra tālāki - pēc laiciņa rēdnieks arī vairs nespēja dzert. Velns sagrāba ir to un iesvieda krāsnī. Nu ņēmās abi ar kalēju dzert. Dzēra, dzēra pēc kāda laika sāks velns kalējam vaicāt: kā tas esot? vai nepietikšot? Kalējs atbild: "Labi būtu, ja vēl iedzertum." Dzēra vēl, jau velnam reibums galvā un šis vaicās: "Kā tas ir, vai tu esi labs kalējs?"

"Kā tad es nebūšu labs kalējs! jāsaka, ko tad es nekaļu kas tik gadās - zveļu, lai dzirksteles šķīst pa acim!"

"Nu, ja tu esi labs kalējs, tad iekal man šo aci!" tā velns. "Jā, labprāt, panāc tikai šurpu!"

Un kalējs paņēma jaunu valgu, piesēja velnu pie durvju stendeŗa, izkausēja lielu kausu svina un ielēja velnam acīs. Velns saraustīja valgu un aizsprostoja izejas durvis, lai kalējs netiktu vairs ārā. Aklumā pa istabu staigādams, viņš grābstījās pa malu malām un meklēja kalēju. "Kalēj, kalēj, kur tu paliki?"

Un pašu laiku velnam bija četras aitas istabā. Kalējs paķēra vienu altu un iesvieda velnam pašās krūtīs. Velns aptaustīja aitu un izlaida pa durvim, sacīdams: "Bice mana, Bice mana!"

Izlaida aitu, sauca atkāl: "Kalēj, kalēj, kur tu paliki?"

Tad kalējs paņēma velna kažoku, apvērta uz otru pusi, uzvilka sev mugurā un iekrita pats velnam krūtīs. Velns šķita šo otru aitu esam un izlaida pa durvim, sacīdams : "Bice mana, Bice mana!" Izlaida, sauca atkal: "Kalēj, kalēj kur tu paliki?"

Kalējs smiedamies atbildēja: "Es jau esmu laukā!"

Velns sakoda zobus; bet drīzumā atjēdzās ieteikties: "Klausies, kalēj, laukā būdams, vai nevari aiziet aiz vecā laidara, tur būs iecirsts vienā celmā zelta cirvītis, atnes man to!"

Kalējs aiziet aiz laidara, atron zelta cirvīti un satveŗ aiz kāta. Satveŗ - nevar vairs roku nost atdabūt. Mocās, mocās - ierauga velnu nākam ar lielu dzelzs svirti rokā. Redzēdams, ka gais nu klāt, kalējs paņem nazi un nogriež pats sev roku. Velns aklumā atčāpo pie celma un sāk sist pa celmu, ka dzelzs svirte gabalu gabalos salūza, jo domāja, ka sitot kalēju. Labi izsities, velns beidzot piekusa un nolika svirti. Kalējs to tūliņ pakampa un nosita pašu velnu.