4. A. 1137. J u r i s G r a u d i ņ š 1877. g. G a r o z u - A n š k i ņ o s. A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 969 (141).

Vienam tēvam trīs dēli, visi trīs bija amatnieki: viens mūrnieks, otrs namdaris, trešais kalējs. Bet dēli nezināja, kas ir bēdas, tādēļ gāja tās meklēt. Gāja, gāja - iegāja lielā mežā un nu runāja: "Kas tas par mežu, ka nevar cauri iziet?"

Te - kur gadījies, kur ne - nāk veca, veca sieviņa pretim, vaicādama: "Ko jūs, mani bērni, meklējat?"

"Mēs meklējam bēdas!"

Tad viņa iedeva vienu kamolu: "Še jums tas kamols, eita tikai viņam pakaļ, kur tas tek!"

Labi, iet paka! - kamols ietek mazā mājiņā pa durvim iekšā. Šie ieiet paka!. Un kā ieiet, tā viens vīrs ar vienu aci aizsit durvis cieti un stāv durvim priekšā. (Tas bija pats velns). Un tur iekšā viņi redz lielu katlu un liela uguns kuras apakšā. Bet vēlāk velns ieiet drusku citā istabā. Šie atkal tamēr paceļ katlam vāku un redz cilvēkus tur iekšā. Tā iznāk velns ārā, prasa tam vienam: "Kas tev par amatu?"

"Mūrnieks !"

"Jā, vai tu vari man to aci izdziedēt?"

"Nē!"

Kā ne, tā paņem mūrnieku un iesviež tanī katlā. Nu iet pie otra, pie namdaŗa: "Vai tu vari man to aci izdziedēt?"

"Nē!"

Kā ne - iesviež atkal katlā.

Nu prasa trešam: "Vai tu vari man to aci izdziedēt?"

"Jā!" kalējs atsaka.

"Nu, kādas lietas tur vajadzēs?"

"Beņķi, lielo āmuru, lakti, naglu."

Tā velns atnes tās lietas. Kalējs saka: "Uzgulsties augšupēdus uz tā beņķa!"

Labi, uzgulstas un nu velns rāda, sacīdams : "Tā, tā acs man ir tā neveselā!"

Bet viņš atkal ieliek tīšām nagli veselajā acī un piesit visu galvu pie beņķa. Velns kārpās vien, bet viņš pa durvim ārā. Nu velns sauc pakaļ viņam: "Mans dēls, mans dēls, tur bērzā karājas sudraba gabals!"

Un kā šis iet ņemt sudraba gabalu, tā paliek tā roka klāt. (Kalējam bijusi jānogriež roka, lai tiktu projām.)

Nu pāriet mājā, divu dēlu vairs nav un trešais ir bez rokas.