5. A. 1131. J. Ū d r s, Š v i t e n ē. LP, IV, 166, 38.

Reiz trīs amatnieki gājuši pa mežu un apmaldījušies. Tas viens amatnieks bijis kalējs, tas otrs dišlērs un trešais dakteris. Uz vienu reizi viņi ieraudzījuši istabu meža vidū un gribējuši iekšā tikt, bet nevarējuši un nevarējuši: durvim bijis aizvelts briesmīgi liels akmens priekšā. Mocījušies ilgu laiku gar akmeni; beidzot - kā gadījies, kā ne - akmens atvēlies it kā pats no sevis. Iegājuši iekšā un atraduši lielu vecu māti. Tā bijusi tik liela un resna kā sudmalas un acis viņai bijušas tādas kā dzirnu akmeņi. Vecene tūliņ prasījuši ienācējiem, kas viņi esot un ko viņi gribot?

"Mēs esam amatnieki un nācām pasaulē bailes meklēt!" Vecene (tā bijusi ragana) atteikusi: "Pagaidiet drusku; es jums parādīšu bailes!"

Un vecene tūliņ sākusi krāsni kurināt. Kad krāsns bijusi izkurināta, tad teikusi dakterim, lai guļoties uz lizi. Dakteris uzgulies. Nu vecene iešāvusi dakteri krāsnī, izcepusi mīkstu un apēdusi. Kurinājusi atkal krāsni. Kad krāsns bijusi izkurināta, tad teikusi dišlēram, lai guļoties uz lizi. Dišlērs gulējis. Nu iešāvusi arī dišlēru krāsnī, izcepusi, apēdusi un tad vaicājusi kalējam: " Vai nu mani bailes?"

" Manu gan!" kalējs atteicis un sācis gudrot, kā veceni piemānīt.

Pa to laiku vecene kurinājusi trešo reizi krāsni. Kad krāsns bijusi gatava, tad likusi arī kalējam uz lizi gulties; bet kalējs teicis: "Jā, jā, panāksim gan; bet, māmiņ, vai tev nesāp acis?" Sāpot gan, šī atteikusi.

"Nu, tad pagaidi drusku, kamēr izvārīšu acu zāles."

Šī bijusi ar to mierā un devusi kalējam vaļu acu zāles savārīt. Bet kalējs izkausējis alvu, lielu podiņu, un tad teicis: "Vadzi, māmiņ, zāles ir ļoti stipras, tādēļ tev jāguļ mierīgai, lai neielīst acīs par daudz."

"Kā tad lai es guļu mierīga?" vecene prasījusi.

"Are tā: es tevi notīšu vispār ar audekli, lai nedabū ne spārdīties, ne kustēties."

Labi! Šī tā ar mieru. Un kalējs nu iztinis pulku baķu audekļa, kamēr varējis lielo raganu satīt, kā mazu bērnu šūpulī. Kad tas bijis padarīts, tad pasildījis vēl alvu un ielējis vecenei acīs prasīdams: "Vai dzīst arī acis?"

Bet vecene savās sāpēs saplēsusi audekļus, uzlēkusi kājās un grābstījusies lējēju rokā dabūt. Tomēr kalējs vēl laikā dabūjis iesprukt aizkrāsnī un paslēpties. Vecene kārpījusi gan alvu no acim ārā, bet neko vairs nelīdzējis : bijusi jau akla. Beidzot dusmās izskrējusi laukā, aizvēlusi lielo akmeni durvim priekšā un lielījusies: "Pagaidi, knauķi, gan tevi dabūšu!"

Bet tanī aizkrāsnē vecenei bijušas trīs aitas: Ama, Ķepa un Rušķe.

Otrā dienā aitas brēkušas iekšpusē: gribējušas ēst. To dzirdēdama vecene pavēlusi drusku lielo akmeni no durvim un saukusi aitas par kārtu visas laukā, bet pati stāvējusi durvim sānos un aptaustījusi ar roku, vai tik neiznāk kalējs arī ārā. Bet kalējs bijis gudrs: viņš apgriezis kažokam otru pusi, uzvilcis mugurā un lēcis četrrāpus kā krupis ārā pa durvim. Vecene gan aptaustījusi arī šim muguru, bet aitas vilnu manīdama, teikusi: "Ķepa, aitiņa, ej, ej!"

Kalējs nu aizskrējis tādu gabalu un tad smiedams saucis: "Ar Dievu, vecā ragana!"

Vecene tūliņ apmanījusi, kas noticis. Bet par nelaimi kalējs lēkdams bija izmetis pie durvim savu rokas āmaru. Vecene neviļot bija uzminusi āmaram un apmanījusi, ko šis izmetis. Tā tūliņ vecene pacēlusi āmaru un saukusi kalējam pakaļ: "Kur tu bēdz, redz, kur tavs āmars palicis, ar ko tad gribēsi maizi pelnīt?"

Nu kalējs, muļķis, gājis arī savu āmaru ņemt; bet līdz pielicis pirkstus pie āmara, tā nevarējis vairs attikt nost no āmara, un vecene nelaidusi kātu vaļā. Neko darīt, labi redzējis, ka nu vecenei rīklē tik iekļūs, tādēļ izrāvis nazi, nogriezis sev klusītiņām piesieto roku nost un bēdzis projām, sacīdams: "Ēd, vecā ragana, manu roku, ja tā gribi, bet mani pašu tu nedabūji un nedabūji!"

Ragana tūliņ apēdusi roku, nožēlodama, ka nav dabūjusi ar visu rumpi.