6. A. 1137. B r ī v z e m n i e k a "Sborņik", 157, -101, LP, VII, II, 25, 6, 1.

Viens kuģis braucis pa jūru uz svešu zemi. Braucis un uzskrējis sēklei jeb akmenim ūdens apakšā. Tas noticis iepretis gluži nepazīstamai zemei. Jūrnieki pūlējušies, pūlējušies no sēkles nocelties, bet viss velti. Neko darīt. Te sarunājuši: "Dosimies uz krastu izlūkot, kas tā te par zemi un kādi teitan ļaudis iedzīvo."

"Runājuši, runājuši, tad sēdušies laivās un aizcēlušies uz krastu. Krastā gājuši zemi izlūkot. Gājuši, gājuši - piepēži pamanījuši būdiņu. Aiziet pie būdas, ieiet iekšā - neviena nav tukša. Staigājuši pa būdu un runājuši: "Ērmoti, ka neviena te nava!"

Beidzot, minūtu divu vēlāk, atnāks pie durvim viens milzis briesmīga auguma. Neganti paskatījies uz jūrniekiem un - ne vārda nebildis - tūdaļ vienu no viņiem sagrābis un saspiedis kā siseni ar savām milzu rokām. Nogalinājis un turpat arī apēdis. Visi jūrnieki nejauki pārbijušies, drebējuši kā apšu lapas un domājuši: "Gals nu mums visiem!" Bet, lūk, kad milzis biedru bijis apēdis, tad apgulies uz nama sliekšņa, lai šie nevarētu ārā tikt, lai būtu vēl citām reizēm ko uzkost, gan vakariņās, gan azaidā. Nolicies milzis un aizmidzis. Bet jūrniekiem tīrais posts tagad čukstējuši viens uz otru: "Ko, bāliņi, darīsim? Kā izkļūsim no šās istabas?"

Gan izstaigājuši istabu riņķu riņķiem, tomēr ne loga, ne izejas nekur atrast; pa durvim gan varētu iziet, bet tur milzis, kā krāsns aizgulies priekšā. Pāri lēkt jeb kāpt arī nedrīkst tam: ja atmodināsi tādu - nāve visiem. Staigājuši, staigājuši pa istabu, gudrojuši, gudrojuši, te ierauga: vienā kaktā stāv liels, liels cirvis. Viens jūrnieks bijis aplam stiprs, tas sacījis: "Lūdziet, bāliņi, Dievu, lai man nāk palīgā cilāt šo cirvi! Ja jaudāšu pacelt, tad esam glābti, ja ne - gals visiem."

Aizgājis pie cirvja, sagrābis no tiesas - tik tik varējis pacelt. Nu devies pie milža un visā spēkā krāvis pa resno kaklu. Vienā cirtienā kakls nost. Galva aizripojusi gan, bet neaprimusi ne būt ne: lēkusi, lēkusi kā velns, un trokšņodama ielēkusi mežā. Turpretim rumpis vēlies, vēlies, rokas grasījušās, grasījušās jūrniekus ķerstīt. Bet jūrnieki jau slieksnim pāri un ko vien māk uz savu kuģi atpakaļ. Aizskrējuši pie jūŗas kranta, likušies laivās un notikuši gan uz kuģi. Bet nu šie redz: no meža brūk vesels bars milžu ārā šiem taisni pakaļ, zelme vien dimd. Atskrien jūŗas malā, atvēzējušies ūdenī iekšā un uz kuģa pusi šurp. Ko nu iesākt? Sākuši tad jūrnieki visus lielgabalus dimdināt, cik vien bijuši uz kuģa. Šāvuši tik stipri, ka kuģis no sēkles nogrūdies dziļākā ūdenī un nu milžiem bijis jāgriežas atpakaļ. Viss tas tādēļ vien tā gadījies, ka galva dabūjusi uz mežu aizlēkt.

Bet viens no jūrniekiem, kad citi aizmukuši uz kuģi, nezin kā bijis atšķīries no biedriem un palicis mežā. Šis pa mežu staigādams piepēži ierauga milžu ķēniņa meitu pretim nākam. Pārbijies, nokritis ceļos un lūdzies: "Neatdodi jel mani saviem ļaudim apēst."

Ķēniņa meita apžēlojusies, ņēmusi un paslēpusi šo. Kopusi un līdzējusi viņam kā varēdama. Beidzot, saraduši - sākuši viens otra valodu saprast - ķēniņa meita vēl iemīlējusi jūrnieku un jūrnieks atkal ķēniņa meitu. Nu jūrnieks pierunājis meitu to zemi atstāt, mukt labāk šim līdz uz viņa zemi. Mīlestībā paklausījusi arī šo un izdevīgā brīdī aizmukuši uz jūrnieka zemi. Tur savā zemē jūrnieks pierunā savu līgavu: "Atmet pagānu ticību un pieņem kristīgo!"

"Kas tev gar manu ticību, kad tikai tevi mīlu? Vairāk man tā kā tā nav nekādas piemiņas no viņas zemes."

Bet jūrnieks nemitējās : "Pieņem, pieņem kristīgo ticību!" Tomēr sieva, kā ne, tā ne. Nu šis projām pie baznīcas tiesas, apgalvodams: viņa sieva zaimojot kristīgo ticību. Baznīcas tiesa notiesājusi ķēniņa meitu, ka tā sadedzināma sārtā. Aizveduši ķēniņa meitu pie sārta, jau likuši uguni klāt, te šī teiks jūrniekam pilnu patiesību acīs: "Cik tu esi nepateicīgs cilvēks! Vai es, pagāne, tev tā darīju, kā tu man? Atminies, kā tu man ceļus skūpstīji, lūgdamies, lai neatdodu tevi saviem ļaudim apēst. Vai par tevi neapžēlojos? Vai tevi nepaslēpu? Vai es arī tev tad uzplijos: pieņem manu ticību? Vai es visu neatstāju tevis dēļ? Bet tu negribi man vienvienīgo labumiņu atstāt, tēvu tēvu ticību. Nolādēts lai tu esi uz visiem laikiem ar visu savu ticību. Bet es gribu nomirt savējā . . ."

Te jau viņu apņēmusi uguns un ķēniņa meitas, jūrnieka glābējas, vairs nebijis.

P i e z ī m e. Šis pasakas variants ir mums tai ziņā interesants. ka šeit varonis, tāpat kā ķīniešu (skat. Ievads, 33. 1. p.) apprecē milzu jaunavu, kāds epizods nav ievērots citos rietumu variantos. Pasakas beigas atgādina vēl pazīstamo stāstiņu kur nēģeŗu jaunava izglābusi nelaimīgu ceļotāju no nāves, bet nepateicīgā ceļotāja dēļ pati kritusi nelaimē. Šis stāstiņš stāv arī tuvu 34. vecā Stendera stāstam. P. S.