7. A. 1137 H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o E m m a s B r i e d e s, A u m e i s t e ŗ o s.

Vienā mežā dzīvāši trīs milži. un tiem milžiem bīsi katram tikai viena acs. Milži bīši skaudīgi nejauki, tie zaguši ganim lopus un visādi citādi nerroši un mocīši cilvēkus.

Reiz vienc ganu puika ganīš mežā lopus. Viņč nevarēš saprast, kas tur tik briesmīgi krāc. Ganu puika gāš skatīties un piegāš pie tās vietas, kur milži gulēši. Divi milži gulēši un tik traki krākuši. ka zeme līgosies un koki locīšies. Trešais milzis bīš augšā un knibinājies ap savu aci. Ganu puika pielīdis milžiem klā un sācis lūrēties. Nu viņč redzēš, ka milzis izņem aci no pieres un groza to pa nagim. Ta nu aka milzis ielicis aci apakaļ pierē un apgulies. Drīz vie arī trešais milzis bīš jau apgūlies un krācis vienā krākšanā. Ganu puika pielavījies pie milža un skrapst! izķēris ar nagim milžam no pieres aci un brikšņos iekšā!

"Vai!" iekliedzies milzis un uzlēcis kājās, "man acs pagalam!" Arī abi milži nu pamodušies no kliedziena un lēkuši augšā. Viņi nu skrēši mežā iekšā un laikam gribēši dabūt rokā to, kas trešam izzadzis aci no pieres. Bet puika bīš mazs un manīgs. Viņč pa brikšņim izspraucies pie lopim un nelicies ne zinis. Gan milži vēl labu laiku trakoši pa mežu: rāvuši kokus ar visām saknēm ārā un svieduši pa gaisu, bet to, kas aci izzadzis, tā kā tā rokā nedabūši.

Trešais milzis nu bīš akls. Viņč sēdēš zemē un raudāš. Abi redzīgie milži nu kopuši un baroši aklo milzi. Bet kur tu to piebarosi? Tas jau ēdis pēc paša nelabā un maz vie tam bīš. Nu milži sākuši meklēt un uzgāši mazas mazas pēdiņas, kas pienākušas pie tās vietas, kur toreiz milži gulēši, ka vienam milžam izzagta acs. Nu milži sapratuši, ka cilvēki vie ir vainīgi.

Viņi nu aizveduši aklo milzi akurāt pie tā saimnieka, kura ganu puika izzadzis milžam aci no pieres, un sacīši uz saimnieku, lei tas kop un baro šo tēvu, jo tas no liela vecuma esot akls palicies. Ja saimnieks milzi lāgā nebarošot un nekopšot, ta šim būšot slikti. Neko darīt, nu saimniekam bīš jābaro un jākop aklais milzis. Bet ganu puika bīš liels gudrūnis, viņč sacīš : "E, saimniek, ko nu baro to maitu? Labāk sit no!"

Saimnieks gudroš, gudroš tikpat lāga gāla ar to milzi nebūs, piebaro nu tādu rausi, labāk sitīs ar no! Un saimnieks nositis aklo milzi.

Bet arī ganu puika nelicies mierā. Viņč pastāvīgi uzvaktēš, kur milži gu&127; un ko viņi dara. No tās reizas, ka puika izzadzis milžu tēvam aci no pieres, abi milži vais zemē negulēši, bet rausušies lielā eglē un tur gulēši. Viņiem ar bīš bailes, ka kāds šiem neizzog acis no pieres. Bet puika jau zināš to egli, kuŗā milži raušas pa nakti gulēt. Viņč jau nu uzrausies laikus vie, eglei pašā galā un gaidīš, ka milži nāks. Kā ta, vakarā abi milži rausušies eglē augšā ar virvi piesēšies pie egles un sākuši krākt, kā nelabie. Ganu puika nu lēni pierausies pie milžim un skrapt! izķēris ar nagim vienam milžam aci no pieres, un ta, aka otram un pats aka egles galā augšā.

"Vai, man acs pagalam!" iekliedzies vienc milzis. "Vai, man acs pagalam!" tāpat iekliedzies arī otrs milzis.

Abi milži nu bīši akli. Viņi nu sēdēši eglē un raudāši. Ta(d) nu tie nosprieduši kāpt zemē un meklēt acis rokā. Abi milži rausušies no egles zemē un sākuši pa zemi grābāties. Nu ar ganu puika rausies no egles lejā un tikko bīš zemē, tā laidis ļekas vaļā un brikšņos iekšā!

Ganu puika aizskrēš uz māju un stāstīš, kas par lietu. Nu no visām mājām saskrēši cilvēki un nomaitāši aklos milžus.