8. A. 1137. N o S ē c e s. LP, V, 97, (27).

Reiz dzīvojis kādā mežā liels milzenis, padarīdams ganāmiem pulkiem lielas nosaukas. Daudzreiz izsūtījuši kaŗa pulkus viņu nogalināt, bet velti tādu pārvarēt: apsitis viens pats simtiem.

Beidzot viens gudrs vecītis salielījies ar gudrību viņu veikt: aizvedis lielu, lielu vāti brandvīna uz mežu un nolicis spanni, pannu un gaļu klāt. Itin tuvu pie milzeņa mājokļa nevarējis piebraukt, jo milzenis bijis aplauzījis vareni daudz koku un ar tiem apkŗāvies vienā līdumā. Vakarā vecītis notālēm saucis: "Milzi, milzi, vai nevaru nakts mājas pie tevis dabūt?"

Milzenis tūliņ iznācis no mājokļa, paņēmis zirgu, vāti un viņu pašu padusē un aiznesis pie ugunskura. Nu vecītis cepis gaļu un ielaidis brandvīnu spannī, skubinādams milzeni dzert. Milzenis iztempis vienu spanni: neko, iztempis otru: viņam nākot miegs - drusku pasnaudīšot! Itin drīzi piedzērušais sācis kŗākt, lai viss mežs atklimst, un pa miegam tikai saucis : "Bran - bran, - dod gaļu!"

Vecītis paņēmis pannu, sakausējis taukus labi vārošus un ielējis milzenim acīs; bet pats tūliņ aizmanījies. Milzenis uzlēcis un dzērumā, aklumā sācis traki dauzīties, kamēr tad pret kokiem skriedams pats nosities.